Vēl ir pāragri viennozīmīgi nosodīt zemes īpašnieku, kurš Šķēdē veicis vērienīgus darbus, jo pilnībā vēl nav pieejams gala slēdziens no valsts institūcijām – šajā gadījumā no Valsts Vides dienesta. Kā šobrīd zināms, viņi plāno sodīt, tomēr joprojām iepazīstas ar situāciju. Bet, lai sodītu, tas nepārprotami ir jāatzīst kā kaitējums videi, kā tas no malas lūkojoties šobrīd izskatās. Un par to ir jābūt ekspertu slēdzienam.

Domāju, ka šajā gadījumā nevajadzētu aprobežoties vienīgi ar naudas sodu. Šeit būtu jāveic darbības, kas atjauno dabisko vidi. Jo tikai tad mēs varēsim teikt, ka pēc būtības šis jautājums ir noslēgts. Teorētiski, lai kaitējumu labotu, ir jālīdzina ciet izraktie grāvji. Jo īpaši tāpēc, ka ir grūti saprast kāda vajadzība rakt grāvjus sausā mežā. Ja melioratoriem ir pamatojums, tas jāizvērtē. Tomēr ir nepieļaujami tik vērienīgus darbus veikt bez ietekmes uz vidi novērtējuma, ja vēl speciālisti situāciju atzīst kā būtisku kaitējumu dabai.

Tomēr īpašnieki ik pa laikam rīkojas kā šajā gadījumā Šķēdē. Un problēmas cēloņi ir divējādi. Viens ir cilvēku nezināšana, veicot kaut kādu rīcību, kas pēc tam tiek atzīta kā pārkāpums. Otrs ir tas, ka reizēm cilvēki ļaunprātīgi izmantojot to, ka Latvijā diemžēl sodu sistēma ir diezgan draudzīga pārkāpējam. Un itin bieži, samaksājot sodu, pēc būtības pārkāpējs nejūtas liels zaudētājs, jo savu plānoto labumu ir ieguvis.

Ja īpašnieks būs vainīgs, bet tikai un vienīgi samaksās sodu un ar to viss arī beigsies, tad tas būs klajš pierādījums, ka Latvijā tomēr nav kārtībā ar tiesisko regulējumu.

Spilgtākie gadījumi Latvijā, kas ir ļoti līdzīgi šim un kur likumdošana nestrādā, ir bēdīgi slavenie precedenti Papē. Nemitīgi tur notiek nelegālās būvniecības un diemžēl neesmu dzirdējis, ka vismaz kāda no nelegāli uzbūvētajām ēkām būtu nojaukta.

Tas ir smieklīgi, ka tiek samaksāts sods, bet pēc būtības darbi turpinās vai pat cilvēki dzīvo šajās ēkās. Ja vēl īpašnieks to darījis ļaunprātīgi, tad viņš ar salīdzinoši nelielu sodu pret potenciāli iegūstamajiem labumiem spēj iegūt to, ko vēlas.

Protams, ja runājam par to, ka sapostītajā vietā jāatgriež nosacīti dabiskā veidolā, tad loģiski, ka nekad neatgūsim tādu dabisko veidolu, kāds tas ir bijis pirms darbu uzsākšanas. To nevarēsim panākt gada vai trīs gadu laikā. Tikai pēc pārdesmit gadiem vieta nosacīti būs atgriezusies dabiskā veidolā. Un tāpēc būtu svarīgi panākt, lai šādos gadījumos neaprobežojamies tikai ar naudas sodu. Būtu jāietver arī kādas sankcijas pret vainīgo un obligātas dabas atjaunošanas pasākumus.

Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda direktors