Intervija ar Pasaules dabas fonda Latvijā direktoru Jāni Rozīti.

– Kāds mežs – jauns vai vecs – patērē vairāk skābekļa? Un kurš vairāk rada?

– Skābekli ražo gan jauns, gan vecs mežs. Bet ne jau skābekļa trūkums šobrīd ir problēmu lokā.

Domājot par meža lomu klimata pārmaiņu mazināšanā, nozīmīgs jautājums ir CO₂ piesaiste un uzkrāšana meža ekosistēmā.

Nereti dzirdam, ka jauns mežs aktīvi piesaista CO₂, bet vecāki meži, turpinot piesaisti, arī uzkrāj oglekli gan biomasā, gan augsnē.

Ne velti globālās klimata diskusijās vecie neskartie meži tiek dēvēti par milzu oglekļa krātuvēm ar izšķirošu nozīmi klimata pārmaiņu ierobežošanā vai, zaudējot tos, – klimata katastrofā.

Izprotot koka pielietojuma nozīmību cilvēka vajadzībām, jautājums ir, kā mēs varam saimniekot mežos un iegūt koksni, darot to klimatam un dabai draudzīgi.

Tas mums jāmācās un jāīsteno dabā.

Intensīvi cērtot kokus, piemēram, kailcirtēs, daļa oglekļa atbrīvojas no augsnes un arī tiek aizvesta no meža ar koksni. Tāpēc ļoti izšķirošs jautājums ir – kas tiek darīts ar izcirsto koksni?

Vai mēs ražojam produktus, kuri ilgi notur oglekli, vai arī tie ir “minūtes” produkti, kuri ātri atgriež oglekli atmosfērā, kā, piemēram, iepakojums, papīrs vai kurināmais.

– Vai kokiem ir derīguma termiņš?

– Dabā, protams, nav. Tieši vecie koki, arī koki ar lieliem, sausiem zariem un atmirusī koksne dažādās sadalīšanās pakāpēs ir viens no bioloģiskās daudzveidības stūrakmeņiem mežā.

Tomēr ir atšķirība starp dažādām cilvēku grupām – kā kura uztver, kas ir vecs koks vai vecs mežs. Mežizstrādes uzņēmuma pārstāvim vecs mežs būs 110 gadu audzis priežu mežs, bet dabas ekspertam – 150 gadu vecs.

Mums bioloģiski ir ļoti jauni meži ainavā. Priedes mūžs var būt 400 un vairāk gadu, eglei – 300 gadu, bērzam – 150, apsei – 100 gadu.

Ja lūkojamies uz koksnes saimniecisko lietderību cilvēkam, tad termiņš ir katrai sugai un pat konkrētam kokam cits – vienai eglei 70 gadu, citai 140 vai vairāk; tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem.

Vajadzētu uzturēt iespējami dabiskāku meža vidi ar vecāku koku klātbūtni un koku sugu sastāva dažādošanu,

sekojot jau konkrētā kvadrātmetrā augšanas apstākļiem un arī koku sugu savstarpējai saderībai.

Noteikti nevajag izslēgt koku stādīšanu, bet izmantot arī dabisko kociņu ieaugšanu un sastāva veidošanas iespējas.

– Tas nozīmē, ka mums mežs būtu jāuztver kā ekosistēma, nevis resurss.

– Mežs primāri uztverams par ekosistēmu. Ja esi lēmuma pieņēmējs mežā, tad tev tas jāizprot kā dabas sistēma, līdztekus iegūstot naudu un citus labumus no meža ar tādām metodēm, lai saglabātu dabas daudzveidību.

Šobrīd Latvijā vērojama virzība prom no meža – ar centieniem pieradināt to, veidojot par koku dārziem.

Tāda rīcība būs fundamentāla kļūda ilgtermiņā gan no sociālā, gan dabas viedokļa.

Šodienas vieglprātīgi un vienpusēji pieņemto lēmumu par ciršanas caurmēra samazinājumiem, veco mežu pastiprinātu ciršanu, meža apsaimniekošanas intensifikāciju sekas redzēsim pēc vairākām desmitgadēm.

Meža apsaimniekošana vai zemes pārvaldība nekādi nedrīkst degradēt meža ekosistēmas. Tas nav pieļaujams uz dabas daudzveidības vai citu vides kvalitātes vērtību rēķina.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.