Plastmasas plašā izmantošanas iespēja un nesamērīgi zemā cena jau vairāku gadu garumā virzījusi šī materiāla izmantošanu visapkārt – dažādos produktos un pakalpojumos. Līdz ar tās lietošanu apbrīnojami pieaugusi arī plastmasas klātbūtne apkārtējā vidē, un tā turpina arvien palielināties.

Nerunājot un neapstrīdot plastmasas lietderību, jāsaka, ka tomēr, izmantojot īslaicīgi lietojamos izstrādājumus, kuri nav paredzēti ne atkārtotai izmantošanai, ne efektīvai pārstrādei, attiecīgās ražošanas un patēriņa tendences kļūst arvien neefektīvākas, moderni sakot – lineārākas.

Proti, visa šī brīža diskusija Eiropas Savienībā (ES) zaļā kursa kontekstā ir attīstīt ekonomikas modeli, kurā būtu aprites ekonomika ar noslēgtu materiālu aprites ciklu.

Tas nozīmē, ka mums ir jānovērš arvien pieaugoša atkritumu veidošanās, plastmasas rašanās un nonākšana vidē.

Šis likumprojekts attiecībā uz konkrētiem plastmasu saturošiem izstrādājumiem daļēji veidojies tieši no ES direktīvas prasībām, bet konteksts veidojies no piesārņojuma ūdens ekosistēmās.

ES apmēram 80–85% no jūras piemēslojuma ir plastmasa, no kuras savukārt 50% vienreizlietojamie plastmasas priekšmeti. Doma ir virzīties prom no šiem atkritumu apjomiem un veidot tādu ekonomikas modeli, kurā plastmasu un tās izstrādājumus iespējams izmantot atkārtoti.

Ja mēs domājam par šīm pārmaiņām un par to, kā varam mainīt situāciju, tad ir trīs virzieni – sabiedrības apziņa, biznesa brīvā tirgus nosacījumi un normatīvie akti.

Šobrīd mēs redzam, ka sabiedrības apziņa nav tādā līmenī, lai brīvprātīgi atteiktos no vienreizlietojamiem traukiem vai lietotu tos tikai gadījumos, kad citas alternatīvas nav.

Tāpēc, lai situācija mainītos, jāievieš šie normatīvie akti, jaizmanto finanšu vai citi instrumenti, kas palīdzētu nonākt pie labākas vides kvalitātes.

Likumam ir divas nozīmes – aizliegt un informēt. Es pieņemu, ka daļa sabiedrības, redzot, ka plastmasas izstrādājumi vairs nav pieejami veikala plauktos, iedomāsies par to, ka šādu izstrādājumu un vienreizlietojamo trauku lietojums būtu iespējami jāmazina vai pat pilnībā jāizslēdz no savas ikdienas un jāmeklē cits risinājums.

Ir dažādas alternatīvas, ar ko tos aizstāt. Plastmasas produktus mēs izvēlamies ērtības dēļ un nereti arī aiz nezināšanas.

Šis konkrētais likumprojekts iet aizlieguma ceļu, izslēdzot no sortimenta konkrētas priekšmetu grupas. Es gribētu teikt, ka iepriekš paļaušanās tikai uz cilvēka apziņu un izpratni nav vainagojusies ar panākumiem, tāpēc bija jāizvēlas cits instruments, kā uzlabot vides un klimata kvalitāti.

Taču, manuprāt, tie vienmēr ir pagaidu varianti, un ceru, ka pakāpeniski tiksim uz priekšu un veicināsim sabiedrību domāt.

Pats personīgi nelietoju plastmasas izstrādājumus jau vairākus gadus. Cenšos arī pēc pusdienām doties ar savu stikla trauku vai izvairos no plastmasas trauku un salmiņu lietošanas. Šīs lietas no manas apziņas izslēgtas jau daudzus gadus.

Katram jāatbild uz jautājumiem – no kā es varu atteikties un ko varu aizvietot uz vairākkārt lietojamu un ar mazāku ietekmi uz vidi.

Ja mums kādam ir apziņa, ka es jau viens neko nevaru mainīt, tad mums jāpadomā, kas notiks, ja visi pasaules iedzīvotāji domās šādi.

Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda direktors