Jāsaka godīgi, ka atļauju atvērt āra terases un tur apkalpot klientus es sagaidu neviennozīmīgā noskaņojumā.

No vienas puses, tiek dota zināma brīvība pēc pandēmijas laika stingrajiem ierobežojumiem. No otras, tagad jāapsver, jāpieņem lēmumi, kā organizēt darbu, jo nav tā, ka viss pilnībā atgriezies vecajās sliedēs. Daudzi ierobežojumi saglabājas.

Ir sajūta, ka uz ēdināšanas biznesu attiecinātiem noteikumiem trūkst loģikas, un uzņēmēji, kas mēģina strādāt, visu laiku ir stresā, jo skaidrības nav, cik ilgi būs iespējams turpināt darbību.

Arī klienti ir noguruši ēst no plastmasas traukiem. Protams, gribas apmeklēt restorānus, kafejnīcas kā agrāk un atkal sajusties kā, atvainojiet, cilvēkam.

Bija tiešām žēl skatīties uz pilsētas viesiem un pašiem liepājniekiem, kuri saņēma ēdienu līdzi nešanas konteinerā un turpat pie restorāna sēdēja un ēda automašīnā.

Atļauja atvērt terases šo situāciju, protams, nedaudz uzlabos un mums būs prieks uzņemt savus viesus, bet man kā uzņēmējam bizness tā dēļ nesāks zelt un plaukt.

Jā, paldies valstij par atbalstu tiem darbiniekiem, kuri ir dīkstāvē, un uzņēmumam piešķirto atbalstu saimnieciskās darbības veikšanai.

Kā pārkārtot darbu līdz ar terases atvēršanu? Ja neatļauj pārdot alkoholiskos dzērienus, kā saskaņot izdevumus ar ienākumiem? Cik ilgi telpu izīrētāji nāks pretim un neprasīs pilnās īres maksas?

Vairums ēdināšanas uzņēmumu tomēr atrodas īrētās, nevis privātās telpās. Ja tā kā agrāk uzņēmums vēl nevar strādāt ar pilnu atdevi, tad ir grūti prognozēt, kāds būs apgrozījums, vai atmaksāsies algot darbiniekus, strādāt maiņās un darboties ar pilnu jaudu.

Atļauja atvērt terases ir tikai pavisam mazs solis. Jautājumu un neziņas joprojām ļoti daudz. Pats svarīgākais, vai būs iespējams nopelnīt un ienākumi segs izdevumus, jo tāda, kā zināms, ir uzņēmējdarbības būtība.

Jānis Samoilovs, restorāna ”Pastnieka māja” īpašnieks