Poligrāfijas uzņēmumā ”Liepājas papīrs” strādājošo vidējais vecums ir nepilni 40 gadi, strādājošo skaits – 104. Pirms vienpadsmit gadiem šis skaitlis bija gandrīz 50 un strādājošo skaits – 86. Darbaspēka trūkums lēnām pārtop par visas Eiropas mēroga problēmu, jo ne tikai Liepājā un Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs (Eiropā un Krievijā) uzņēmējiem klājas smagi, un, līdzīgi kā Latvijā, tas ir izveidojies tāpēc, ka šobrīd demogrāfiskā situācija ir ar mīnusa zīmi – mūsu paliek arvien mazāk. Pie šādiem tempiem mūs drīz aizstās citi pasaules tautu pārstāvji (ķīnieši, indieši, arābi…), un pie latviešu nācijas izmiršanas varēsim vainot tikai paši sevi.

Zināms, ka, uzņēmumam attīstoties un paplašinoties, ir nepieciešams papildu darbaspēks, tāpēc jau šobrīd varam novērot strauju viesstrādnieku skaita pieaugumu. Viesstrādnieki Latvijā ir un kļūs arvien vairāk. Būvniecības jomā Liepājā jau tagad varam sastapt poļus, korejiešus, Kaukāzu republiku pārstāvjus. Bet pārmest to kādam būtu muļķīgi, jo nav jau cilvēku, kas strādā. Uzņēmumā esam noskaņoti patriotiski, un šobrīd viesstrādnieku ”Liepājas papīrā” nav, lai arī jau pusotru gadu dzīvojam darbinieku deficītā. Cenšamies iztikt ar pašu cilvēkiem, taču, ja tas būs nepieciešams, tad papildu darbaspēku centīsimies piesaistīt no tuvākajām kaimiņvalstīm – Polijas vai Baltkrievijas.

Latvijā ”Īrijas problēma” sākās daudz ātrāk, nekā bezdarba problēma, bet, ja būtu bijis otrādi, tad iespējams tik daudzi nemaz nebūtu aizbraukuši. Šajā situācijā vainot valdību būtu bezpersoniski. Ministrus es varētu vainot, piemēram, tajā, ka viņi joprojām nav pacēluši neapliekamo minimumu līdz iztikas līmenim, es varu pārmest viņu mazdūšību, to, ka joprojām nav atrisināts ”aplokšņu” jautājums.  Žēl, ka ir tik maz cilvēku, kas būtu gatavi iet uz izvirzīto vīziju un to īstenot. Šobrīd arī šķērsot valstu robežas var bez problēmām, un tas ir tikai normāli, ka pēc augstskolas beigšanas ir vēlme paceļot, apskatīt citas valstis, gūt papildu pieredzi un reizē apgūt kādu svešvalodu. Uztraukties būtu jāsāk tad, ja uz turieni cilvēki pārvācas ar visām ģimenēm. Taču šobrīd jau varam novērot jaunu tendenci – liela daļa atgriežas.

Cilvēku nevēlēšanos strādāt ietekmē vairāki faktori – vēlme darīt darbu, kas nebūtu fiziski smags un bailes no atbildības. Tās ir sekas cilvēka audzināšanai un izglītošanai, kur lielu lomu spēlē ģimene, skola un sabiedrība. Taču nevaru teikt, ka cilvēku, kas Liepājā meklētu darbu, nav.  Diemžēl bieži vien viņi vadās pēc principa – mazāk darba un laika apmācībām, vairāk naudas un uzreiz. Tāpēc bieži vien jau pēc nostrādāta neilga perioda viņi aiziet. Izmainīt domāšanas veidu cilvēkam, kas mētājas pa pasauli – ceļo no viena uzņēmuma uz otru, ir grūti. Esam aprēķinājuši, ka vidēji no 10 cilvēkiem, kuri tiek uzaicināti uz pārrunām un uzsāk apmācības, strādāt paliek tikai viens, tāpēc visu laiku nākas spēlēt pieņemšanas un atlaišanas spēlīti, jo darbaspēks ir ļoti nepieciešams, un uzņēmums ne vienmēr var izlabot to, ko nav spējuši cilvēkam iemācīt ģimenē un skolā: cieņu pret vecākiem un kolēģiem, atbildību par savu darbu un lēmumiem. Būtu jāpriecājas, ka cilvēki gados vēl joprojām paliek un strādā, jo šobrīd 10 procenti no strādājošajiem mūsu uzņēmumā ir pensionāri.

Šobrīd skolās, ģimenēs un sabiedrībā valda gluži cita vērtību sistēma. Agrāk ģimene bija vērtība ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tagad skolās skolotāji ir sabijušies un nezina ko darīt, kā izturēties pret skolēniem, kad drīkst vai nedrīkst viņiem aizrādīt utt. Ģimenē vecākiem bieži nav laika vai vēlēšanās audzināt savas atvasītes un tad par ”skolotāju” kļūst iela un televizors – sabiedrība, kurā vērtību sistēma šobrīd ir deformēta un nereti lietas, par kurām agrāk cilvēki kaunējās un nosodīja, tiek celtas godā. Šo zemo vērtību līmeni es ļoti labi redzu jauniešos, kas pēc augstskolas absolvēšanas nāk un meklē darbu. Viņus nevar salīdzināt ar augstskolu absolventiem, kuri pabeidza augstskolas līdz 1995. gadam (izņemot Ventspils Augstskolu un vēl pāris citu visā Baltijā). Skumji arī, ka Latvijas valsts mūsu sabiedrībā, valsts iedzīvotājos neaudzina patriotisma jūtas (izņemot sportu), neveido filmas, kas bērnos ieaudzinātu patriotismu un kas mācītu mīlēt savu tēvzemi, lai, dzirdot un dziedot valsts himnu, cilvēks pats gribētu likt roku uz sirds.

Jānis Vilnītis,
poligrāfijas uzņēmuma ”Liepājas papīrs” prezidents