Lāčplēša dienas pirmsākumi meklējami tālā pagātnē. Sākums
saistīts ar Brīvības cīņām, ar strēlniekiem, jo gāja ļoti grūti. Juku laikā
daļa strēlnieku aizgāja krievu pusē, savukārt citi cīnījās Latvijas labā.
Lielākoties jau visi mēs esam zemnieki, un, ja mums piesola zemi, esam gatavi
uz visu.

Un šajā gadījumā Latviešu strēlnieki un brīvības cīnītāji
cīnījās ļoti labi. 1932.gadā enciklopēdijā ierakstīts, ka pasaulē Latviešu
strēlnieki ir otrajā vietā kā karavīri. Tas ir ļoti augsts novērtējums, jo
viņiem negāja viegli. Vairāk zinām par cīņām Kurzemes pusē, kas mums saistās ar
Kalpaku, kurš te cīnījās, izveidoja pirmās Latviešu strēlnieku divīzijas, bet
Latviešu strēlniekiem palīgā nāca arī igauņi.

Lāčplēša diena ir saistīta ar Brīvības cīņām, ar Rīgas
atbrīvošanu. No tā laika, kad ar milzīgu pārspēku strēlnieki izcīnīja uzvaru,
sāka Lāčplēša dienu sāka uzskatīt par svinamu dienu. Lāčplēša dienā atzīmējam
brīdi, kad atguvām savu brīvību.

Kaut bija laiks, kad par to skaļi nerunāja – informācija no
mutes mutē nāca vien no vecāka gada gājuma cilvēkiem, par to varēja uzzināt,
palasot, piemēram, ”Dvēseļu puteni”.

Šobrīd svinam Lāčplēša dienu ar pilnu krūti, iesaistām
jauniešus.

Man Lāčplēša diena ir tā diena, kad latvieši apzinās par
saviem spēkiem, par savu varēšanu. Būtisks šajā aspektā ir patriotisms.
Patriotisms ir tad, kad, pirmkārt, ir uzticība sev, savai tautai un savai
zemei.

Te īpaši atzīmēt gribas Zemessardzes kustību. Tā ir kustība,
uz kuru var paļauties, kas bez īpaši liela aicinājuma, neprasot, cik par to
maksās, dara savu darbu. Un tas, lūk, ir patriotisms – celties un krist par
savu zemi, neprasot, kas man par to tiks pretī.

Šobrīd jau lielos vilcienos viss ir kā bizness. Proti, ja
man par to maksā, tad es to daru. Bet, ja man par to nemaksā, tad priekš kā man
tas vajadzīgs. Bet nevar visu nolikt zem biznesa prizmas!

Pašos sākumos, kad Zemessardze veidojās, zemessargus
nevarēja ne nopirkt, ne pierunāt. Mums visādi gāja, bet bija cilvēki, kas to
turēja augstāk, nekā pelņu un atlīdzības saņemšanu.

Protams, tas bija laiks, kad Latvijas tautai bija
patriotiskā pacēluma laiks. Diemžēl šobrīd tas ir noplacis. Un tas noticis
viena faktora dēļ – mūsu valsts nav ielikusi drošības pamatus. Ik reizi, pirms
Krievijas uzstāšanās Ukrainā un citur, mēs dzīvojam tuvredzīgi, sak: atnāks citas
valstis – NATO utt. – un pasargās mūs, apdraudējuma gadījumā izcīnīs uzvaru.

NATO nav tā organizācija, kas izdarīs itin visu! Mums jādod
arī sava artava! Ja mēs būtu lēnām, pakāpeniski, arī krīzes gados, palielinājuši
ieguldījumu valsts drošībai no iekšzemes kopprodukta, atvēlot 2%, tad uz šo
brīdi mēs nebūtu tik muļķīgā situācijā, kad mums nekā nav. Mēs gribētu, ka kāds
no malas atnāk un izdara. Bet patiesībā mums pašiem jāliek savs plecs klāt!

Nevar drošību kā Ķegumu, Brīvības pieminekli un Brāļu kapus būvēt
par saziedotiem līdzekļiem! Jā, mēs esam ziedotāju tauta, bet ir jārēķinās, ka
kaut kas ir jāatvēl arī no valsts. Un aizsardzība jau ir mūsu valsts – tāpat kā
karogs un himna.

Kur ir risinājums? Visi runā, ka vajag attīstīt patriotismu
utt. Bet viss jau sākas ģimenē! Ja ģimene aizved savus bērnus, piemēram, pie
Brīvības pieminekļa, uz Brāļu kapiem, kaut vai uz Stūra māju un parāda, tad tas
jau būtu puse no darba, kas nebūtu jādara sabiedriskām organizācijām. Jo
sabiedrisko organizāciju saradies ļoti daudz, bet ar jauniešiem īsti darbojas
ļoti maz šo organizāciju.

Protams, sabiedriskajām organizācijām ir ierobežotas
iespējas, visur jāiet ar pastieptu roku. Bet nekad nevajag aizmirst, ka ar
ballīti vien ir par maz. Ar jauniešiem ir jāstrādā!

Mums ir moto, ka mēs nekur nepiedalāmies, ja neesam
paaicinājuši kaut mazu saujiņu jauniešu, lai viņi kaut ko redzētu un dzirdētu.
Kaut mazumiņš jauniešiem no visa redzētā un dzirdētā izkristalizēsies, paliks
atmiņā, jau būs ieguvums.

Īpaši atzinīgus vārdus gribās teikt par Liepājas
jaunsargiem. Šie jaunieši ir tie, ar kuriem es esmu gatavs, kā teica senie
latvieši, iet gan krogā, gan baznīcā. Par šiem jauniešiem man nekad nebūs jākaunas.