Idejiski noteikti nevajadzētu noskaņoties pret saldumu paciņām, jo svētkiem ir jābūt un tas piederas pie lietas. Te arī galvenā atšķirība – ikdiena nav svētki, ļoti būtiski nošķirt ikdienas uzturu no svētku uztura.

Bērnu un ģimeņu uztura problēmas labi parāda to, ka ne visiem izdodas ikdienā ēst vienkāršu un normālu ēdienu. Vecāki ir pārāk aizņemti, lai plānotu kopīgas ēdienreizes, arī paši neievēro pilnvērtīgas maltītes, no tā mācās arī bērns.

Svētku uzturs nav problēma, problēma rodas tad, kad tas ienāk ikdienā.

Visā pasaulē un Latvijā pieaug aptaukošanās rādītāji bērnu vidū. Sākotnēji bērnos to grūti pamanīt, jo tas notiek ļoti pakāpeniski, kad viņi ir pavisam mazi, mums taču patīk, ka viņi tādi mīksti bumbulīši.

Ne reti gadās, ka ģimenes ārsts vērš vecāka uzmanību uz bērna svaru un vecāks apvainojas. Vecākam jāsaprot, ka nevis bērni izvēlas savu uzturu, tie esam mēs paši, kas par to atbildīgi. Jāpaskatās, cik daudz ieguldāmies plānotās ēdienreizēs, kuras baudām visi kopā pie galda, nevis dīvānā pie datora vai TV.

Kopīga ģimenes ēdienreize pie galda ir viena no lietām, kas palīdzētu ieviest vēlamās korekcijas.

Otra lieta, kam jāpievērš uzmanība, ir kopējais dienas plāns, lai ir kāda aizraušanās, kas dod emocijas, piepilda, lai nav tā, ka visa diena griežas tikai un vienīgi ap ēdienu. Ja dzīve nav piepildīta ar kaut ko citu, ar izsalkuma sajūtu ir grūti cīnīties, jo tādā gadījumā izsalkums, ko jūtam, nav kāre pēc ēdiena, bet gan kāda cita vajadzība, ko aizpildām ēdot. Jāizprot izsalkuma patiesie iemesli.

Esmu mamma sešgadniekam, kuram garšo makaroni, saldumi un visi citi našķi. Nav tā, ka es viņam kaut ko ļoti liedzu, bet apzinos, ka ģimene ir tā vieta, kur bērns mācās – kā dzīvot. Tāpēc pati cenšos ēst daudz dārzeņu, nelietoju gāzētos saldinātos dzērienus, našķojos svētkos.

Lielā mērā cenšos plānot, lai dēla ikdienā būtu vismaz viena stunda fizisko aktivitāšu. Mēģinu viņa dzīvi piepildīt ar aktivitātēm, lai ēdiens tur neieņem galveno lomu.

Ja gribam būt veselīgi, ēdienreizes ir jāplāno. Tiklīdz mēs to nedarām, roka stiepjas pēc ātrām un ne vienmēr veselīgām uzkodām.

Kad dēls saņem savu saldumu paciņu, esmu pirmā, kas pārbauda, vai tur ir kāda “Serenāde”. Bet ir arī gadījies, ka bērns izēd savu saldumu paku un nākamajā dienā dārziņā viņam paliek tik slikti, ka audzinātāja sauc ātro palīdzību.

Kopš šīs pieredzes es cenšos vairāk limitēt saldumus arī svētku laikā. Saldumi noteikti nav lieta, kas manā mājā stāvētu uz galda, jo arī man pašai būtu grūti atturēties. Tā vietā var nolikt augļus, dārzeņus, ūdeni.

Ja cilvēks vēlas sakārtot savu un ģimenes ēdienkarti, es ieteiktu meklēt sertificētus uzturspeciālistus vai ārstus dietologus, noteikti nepaļauties uz interneta marginālajiem viedokļiem.

Svarīgi, lai speciālisti pasniedz zinātnē balstītu informāciju.

Justīne Rudzīte, ģimenes ārste, dietoloģe