Pirms kāda laika statistikā bija redzams, ka 21% bērnu saskaras ar lieko svaru vai aptaukošanos, šobrīd šī līkne iet augšup.

Strādāju vairāk ar pieaugušajiem un ticu, ka tas ir pareizais veids, kā panākt izmaiņas arī bērnu uzturā, jo galu galā

bērni pārtiku nepērk un neorganizē lietas, kas saistītas ar uzturu.

Jāsaprot gan, ka starp terminiem aptaukošanās un liekais svars ir būtiska atšķirība. Liekais svars ir riska faktors, savukārt aptaukošanās ir diagnoze.

Lieko svaru pamanīt ir ļoti grūti, lai to noteiktu, bērns ir jāsver, tad, vērtējot procentuāli pēc skalas, var noteikt, vai bērns ir normālā svara zonā vai tomēr pastāv riski.

Interesants ir pētījumos minētais fakts, ka vecāks savu bērnu vienmēr redz slaidāku un labāku. Man patiešām ir bijušas situācijas, kad

cenšos norādīt, ka bērnam varētu būt liekais svars, bet vecāki uz mani skatās neticīgi.

Šobrīd sabiedrībā valda izteikta body positive tendence. Arī es pati esmu par pozitīvu pieeju un labi apzinos, ka pusaudži ir trausli un nepārdomāti ieteikumi var izdarīt vairāk sliktu nekā labu, tomēr bez ievērības to atstāt nevajadzētu. Tā ir slidena tēma, īpaši, ja vecāki problēmu nesaskata.

Mūsdienu ģimenēs aizvien biežāk vecāki mājās vairs negatavo ēst, iedod bērnam rokasnaudu, lai iepērkas pats, tādējādi nekontrolē šos procesus.

Būtu jāatceras, ka vecāki ir bērna centrs. Šī iemesla dēļ vecākiem būtu jārūpējas par savu labo piemēru.

Ģimene tomēr ir vide, kurā bērns mācās visu – kā veidot attiecības, kā ēst un kā būt.

Iespējams, mazotnē viņš to neievēro, tomēr pieaugot paradumi, kas pārņemti no ģimenes, lielākoties tiek piekopti tālāk. Citus veidus bērns vienkārši nezina.

Otrs aspekts – veikalos viss pieejams pusgatavs un gatavs vai arī ēdienu var vienkārši pasūtīt un to piegādā jau sagatavotu. Jaunas ģimenes vairs īsti neprot gatavot ēdienu.

Mēs mēdzam attaisnoties ar aizņemtību, bet ir būtiski izprast, kādēļ ēst gatavošana vairs nav prioritāte. To var izmantot arī kā kvalitatīvi pavadītu laiku ar bērniem.

Vecākiem nevajadzētu aizmirst, ka jebkuram bērnam no divu gadu vecuma reizi gadā pienākas profilaktiskā apskate pie ģimenes ārsta, kas iekļauj kā svēršanu, tā mērīšanu. Pat tad, ja ārsts mūs uz to kaut kā īpaši neaicina, tā ir ģimenes atbildība pašiem to atcerēties un sekot līdzi.

Ko varētu ieteikt? Pirmkārt, censties gatavot pašiem, otrkārt, ja ēdienu pasūtām, tad izmantojam labu restorānu piedāvājumu.

Visbūtiskākais, skatīties, lai netiktu lietoti saldināti un gāzēti dzērieni, jo tas ir veids, kā viegli uzņemt liekās kalorijas.

Tas attiecas arī uz saldinātiem piena dzērieniem, par ko mēdzam aizmirst.

Nevajadzētu tik daudz ieciklēties – ko man tagad nedarīt un neēst vai kā sevi ierobežot, bet gan rūpīgāk pievērsties tam, cik kvalitatīvi ēdam, un atrast tādu kustības veidu, kas sniedz prieku.

Bērniem norma ir vismaz viena aktīva stunda dienā. Sports skolās ir aptuveni divas reizes nedēļā, tādēļ būtu jāpiemeklē vēl kāds pulciņš vai aktīvi jāpavada laiks ģimenes lokā. Katrs var atrast tādu aktivitāti, ko var darīt labsajūtas dēļ, bez piespiešanās.

Pieaugušajiem tāpat – pareizs uzturs un sports dos labās vielas: endorfīnus, labos hormonus un antidepresantus. Viss ir saistīts, ja pieaugušais tiks galā ar sevi, varēs tālāk dot bērnam.

Ne mazāk svarīgi, lai abi vecāki būtu vienisprātis par uztura principiem. Arī skolās runā par veselīgu dzīves veidu, tomēr to nevajadzētu padarīt par skolu atbildību, galvenokārt tai jāsākas ģimenē.

Justīne Rudzīte, dietoloģe projektā “Pilngraudu Justīne”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.