Kāpēc reemigranti saskaras ar neiecietību?
"Kurzemes Vārds"
Otrdien “Coworking Liepāja” koprades telpās notika pasākums “Ar pasaules pieredzi Liepājā”, kurā pulcējās un ar pieredzes stāstiem dalījās liepājnieki, kas pēc ilgstošas prombūtnes ārvalstīs atgriezušies uz dzīvi Latvijā.
Domāju, ka no daudziem negatīva attieksme ir tāpēc, ka cilvēkiem šķiet – reemigrantiem tiek dots kaut kas vairāk. Lielāka uzmanība no valsts iestādēm, arī no medijiem, salīdzinot ar tiem, kas nekad nav uzdrošinājušies aizbraukt, kas tepat uz vietas gājuši cauri ikdienas smagumam un izaicinājumiem, kas nav padevušies un palikuši. Šiem cilvēkiem liekas, ka viņiem kaut kas tiek mazāk.
Valda stereotips, ka lielākā daļa vai pat visi aizbrauca tāpēc, ka te nevarēja izdzīvot, ka tieši ekonomiskie faktori bija galvenais pamudinājums. Taču pietiekami daudz aizbraucēju, es tajā skaitā, nebrauca naudas dēļ. Es, piemēram, aizbraucu piedzīvojuma pēc. Tas bija piedzīvojums ar karjeras izaugsmi. Un tā ir bijis daudziem. Cilvēki vienkārši neiedziļinās citu personībās, dzīvesstāstos un lietas būtībā.
Patiesībā jau atbraucējiem tā vienkārši neko nedod. Vairums no tiem, kas atbrauc, ne kādam kaut ko lūdz, ne meklē – paši, kā saka, kā pliki pa nātrēm darbojoties, kaut ko izcīnījuši un sasnieguši. Daudziem latviešiem ir tā, ka viņi neuzdrošinās publiski runāt par izaicinājumiem, grūtībām un problēmām. Bet, kad kādā brīdī mērs ir pilns, tad šie uzplaiksnījumi iziet plašāk tautās. Un tad liekas – ja jau viņam jāpalīdz, tātad visiem vajag palīdzību. Tad arī veidojas uzskats, ka visi atbraukušie ir tādi nevarīgi. Bet tā nebūt nav, jo lielāko daļu cilvēku mēs vienkārši neredzam. Pārsvarā atbraukušie paši sev visu ir atrisinājuši, nevienam neko nav prasījuši, protams, ir arī daži izņēmumi.
Vislabāk šo attieksmi var mainīt, stāstot par to, ko cilvēki pēc atgriešanās dara, nevis uzsvērt tos, kas vienkārši atbrauc un visur meklē palīdzību. Ir daudz tādu veiksmes stāstu, kad cilvēki atbrauc un uzsāk savu uzņēmējdarbību. Ja viņi nebūtu bijuši prom citā valstī, viņi noteikti neuzsāktu uzņēmējdarbību, un ne Latvijā, ne Liepājā šādu uzņēmēju nebūtu. Runāju ar vīrieti, kurš Liepājā sācis ražot koka rotaļlietas, un arī viņš sacīja, ka tad, ja nebūtu bijis vairākus gadus prom, viņš šo ražotni Liepājā, visticamāk, nebūtu atvēris. Nebūtu ne iedvesmas, ne ideju, nekā. Viņš ārvalstīs ieraudzīja to nišu un savu pieredzi atveda uz Latviju. Ārvalstīs cilvēks ir citā vidē, citā sadzīvē, un reizēm tieši tas ir vajadzīgs – paskatīties uz lietām no malas.
Gatis Ginters, Liepājas SEZ pārstāvis, reemigrants