Uzskatu, ka grāmatas ir vērtība, par kuru strauji progresējošajā tehnoloģiju laikmetā vajadzētu īpaši rūpēties. Iespaidi, izjūtas un atziņas, ko meklējam literatūrā, nereti ir tikpat atšķirīgas kā mūsu personības un raksturi. Dažādi žanri un darbi sniedz dažādu ieguvumu – ir brīži, kad tiecamies pēc jaunām zināšanām, intelektuālās un emocionālās izaugsmes, kritiskās un analītiskās domāšanas izkopšanas, savukārt citkārt ar grāmatas palīdzību vēlamies vienkārši atpūtināt prātu, uzlabot garastāvokli, atbrīvoties no ikdienas stresa un raizēm. Grāmatas loma ir daudzfunkcionāla – tā vienlaikus kalpo gan kā instruments prāta un garīguma attīstībai, gan izklaides avots.

Bērns mācās no uzvedības modeļiem, ko redz un dzird sev apkārt, līdz ar to uzskatu, ka par lasīšanas procesa baudas izpratni un ieraduma veidošanu, inteliģences kultivēšanu un līdz ar to arī literatūras kā nezūdošas vērtības saglabāšanu galvenokārt ir atbildīgi vecāki.

Jau kopš bērnības esmu vienlīdz kaislīgi lasījusi visdažādāko žanru grāmatas un rakstījusi arī pati.

It viss, ar ko dzīvē sastopamies, mūsu pasaules redzējumā atstāj pēdas, līdz ar to ietekmējos un iedvesmojos kā no personīgās pieredzes, iepazītajiem cilvēkiem un gūtajām emocijām, tā arī apkārtējās vides vērojumiem, iespaidiem un priekšstata par līdzcilvēku jūtām un pārdzīvojumiem.

To visu savērpjot ar fantāziju, rodas galarezultāts.

Iedvesma radīt ”Saplēsto mežģīņu” stāstu mani piemeklēja kā virpuļviesulis, tomēr sākotnēji darba tapšana bija tikai hobijs, vaļasprieks, veids, kā atpūsties. Ģimenes mudināta, pamazām sāku apsvērt iespēju mēģināt piepildīt savu kluso bērnības sapni – kādu dienu patiešām turēt rokās pati savu grāmatu. Romāna fenomenālie panākumi mani joprojām pārsteidz – ”Saplēstās mežģīnes” šobrīd pārdotas vairāk nekā 13 000 eksemplāru, otrā grāmata ”Debesis pelnos”, kas iznāca šā gada februārī – 8000, tomēr, neskatoties uz iespaidīgajiem sasniegumiem, liela tirāža nav un, manuprāt, nemaz nedrīkst būt autora pašmērķis.

Vislielāko prieku un gandarījumu man sniedz lasītāju spilgtās emocijas un atbalsts. Šī atgriezeniskā saite ir ļoti spēcīga. Lasītāji stāsta, ka manu romānu sižeta līnijās saskatījuši pati sevi – citi romantisku jūtu peripetijās, citi vecāku un bērnu attiecībās, kas nereti mēdz būt komplicētas, vai personīgos pašrealizācijas jautājumos. Daudzi uzsver, ka ieguvuši krietni vairāk par izklaidi un atpūtu – manās grāmatās viņi smēlušies drosmi noticēt, ka arī pašu dzīvi ir iespējams mainīt, ka arī realitātē varam piedzīvot spēcīgas un patiesas jūtas, ka ikviens ir pelnījis īstenot savus sapņus, tikai nevajag baidīties mēģināt.

Jautājumu, kāpēc erotiskā žanra literatūra piesaista tik plašu auditoriju, var izvērtēt no vairākiem aspektiem – pirmkārt, sabiedrību interesē sekss, māc ziņkārība uzzināt, kas notiek starp diviem cilvēkiem aiz aizvērtām guļamistabas durvīm un salīdzināt to ar savu pieredzi, pieņēmumiem, personīgajiem tabu vai, gluži pretēji, slēptajām fantāzijām. Esmu sapratusi – lasot erotiskos romānus, cilvēki vienmēr mēģina identificēties ar tēliem. Tieši šis fakts raisa karstasinīgo viedokļu dažādību par to, kas no manis aprakstītā ir vai nav iespējams – lasītāji spriež pēc sevis, ”tā man ir vai nav bijis”, ”es tā gribētu” vai ”es tā nekad nedarītu”.

Otrkārt, spriežot pēc lasītāju atsauksmēm, interesi par erotiski romantisko žanru nosaka arī cilvēcīgas ilgas pēc ticības mīlestībai, skaistas un patiesas dvēseļu saskarsmes. Manos romānos erotika nebūt nav vēstījuma esence – stāsti ir daudz smalkāki un komplicētāki. Caur seksualitātes prizmu es patiesībā atspoguļoju varoņu psiholoģisko portretu, raksturu īpatnības, iekšējos konfliktus.

Uzskatu, ka uzņemties atbildību par sevi, savu rīcību, uzskatiem un vēlmēm vienmēr ir drosmīgi. Pieņemt lēmumu izdot grāmatu bez pseidonīma, ar savu īsto vārdu, nebaidoties pateikt, ko domāju, par ko iestājos – tas prasīja drosmi.

Taču es cieši ticu, ka tikai caur drosmi iespējams iemantot īstu un patiesu personības brīvību, un tā savukārt ir augstākā vērtība, kāda cilvēka dzīvē vispār var būt.

Ar faniem esam daudz pārsprieduši manu romānu virzienā vērstos pārmetumus par vardarbības kultivēšanu. Tam, ar ko nodarbojas divi pieauguši, spriestspējīgi, turklāt arī emocionāli tuvi cilvēki, pamatojoties uz abpusēju piekrišanu un vēlmi sagādāt baudu, nav un nevar būt nekādas saistības ar vardarbību. Diskutējot ar lasītājām, esam nonākušas pie secinājuma – tikai garā spēcīga, pašpietiekama un pašpārliecināta sieviete spēj atļauties savu spēku neizrādīt un drosmīgi atzīties savās vēlmēs, lai arī kādas tā būtu. Un tikai garā spēcīgi, pašpietiekami un pašpārliecināti indivīdi neizjūt vajadzību pierādīt savu patiesību, inteliģenci vai neapstrīdamās tiesības uz tieši tādu dzīvi, attiecībām, laimi un seksu, kā katrs redzam, saprotam un izjūtam par pareizu.

Ir dvēseles, kuras saprotas tik viegli un ātri, it kā jau sen būtu viena otra pazinušas, un ir dvēseles, kurām nav lemts saskarties. Un arī nevajag, jo pasaule ir gana plaša līdzāspastāvēšanai.

Es rakstu sev un saviem lasītājiem. Tiem, kuri sapratīs.