Uz Rīgu aizbraucu mācīties. Mani neuzņēma aktieros šeit, Liepājas kursā, izkritu pēdējā kārtā. Man tas bija tik sāpīgi, ka savācu mantiņas un aizbraucu. Biju sadomājusies, ka, ja par aktrisi, tad tikai Liepājas teātrī – šeit tiku vesta jau no bērna kājas uz izrādēm, mūsu ģimenei bija abonements.

Lai vai kā, bet man nekad nav bijusi sajūta, ka būtu atstājusi Liepāju. Esmu patriotiskais liepājnieks, no tiem, kas nedaudz augstprātīgi lepojas ar piederības faktu vien. Un arī šo māju sajūtu nekad neesmu zaudējusi.

Rīga – tā ir liela dinamika un tas ir darbs. Atgriežoties no smagiem mēģinājumiem, gariem filmēšanas procesiem, jau pārbraucot pāri Liepājas robežai, pie enkura, vienmēr manī ir iestājies un joprojām iestājas tāds mierpilns “fuuuu…”. Šeit var atpūtināt prātu.

Ja Rīgā cēlos pulksten sešos no rīta bez modinātāja, tad Liepājā ātrāk par septiņiem, astoņiem nekādi nevaru no gultas izlīst. Manī joprojām ir tāds brīvdienu režīms.

Šobrīd Liepāja man ir ļoti aktīva darba vide. Esmu pieradusi, īpaši pēdējos četros freelancera gados, ļoti daudz pārvietoties starp pilsētām un realizēt vairākus projektus paralēli, tāpēc teikšu tā – ja man joprojām nebūtu šīs Rīgas dzīves, Liepājā drusciņ pietrūktu galvaspilsētas dinamikas. Bet šobrīd nejūtos apdalīta, jūtos ļoti labi.

Ģimenes cilvēkiem, ar bērniem, Liepāja ir vienkārši ideāla vieta, te ir daudz iespēju – lielā koncertzāle, teātris, dažādas citas aktivitātes. Attiecīgi, viss tas, lai cilvēks varētu augt un attīstīties. Pašiem tikai vajag vēlēties – gar jūru skriet un riteņot nevienam nav aizliegts!

Man Liepājā patīk doties uz jūrmalu, gar jūru aiziet, vai aizskriet līdz Bernātiem, kur ir mani lauki. Pašā Liepājā… ? Daudzas vietas. Ne īpaši pieņemu Laumas, Ezerkrasta, Zaļās birzs rajonu, tas laikam nolaisto blokmāju dēļ – man tomēr pilsētvidē patīk arhitektūra.

Šobrīd esmu pastāvīgās dzīvesvietas meklējumos. Staigājot pa dažādiem pilsētas rajoniem, mani ir savaldzinājis rajons starp “Fonteinu”, jūrasskolu un 1.ģimnāziju. Tur gan ir ļoti daudz atjaunojamu māju – gan mūra, gan koka, ja tās visas savestu kārtībā…

Liepājas šarms nav tikai jūgendstilā, pilsētas koka celtnes ir vienkārši burvīgas. Varētu būt… Un es lāgā nesaprotu, kāpēc tā? Pilsētvidē ir daudz ēku, kas varētu būt, bet nav. Un par to man ļoti žēl.

Protams, patīk Pētertigus. Tāds tirgus kā Liepājā ir reti kur. Te tu redzi, ka cilvēkam ir melnas rokas, ka viņš pārdodamo pats ir audzējis, lasījis un lolojis. Un tad tās sievu skaļās mutes, kad viņas tur sasaucas… Tas ir tāds kolorīts!

Pagājušā gada atklājums – Karosta! Karosta vispār pielīdzināma vēstures piemineklim. Tur dzīvesvietu gan nemeklēju, jo ir par tālu, lai līdz teātrim ar kājām aizčāpotu. Bet vieta kā tāda – fantastiska! Rudenī biju tur aizbraukusi ar riteni. Zinošs puisis izvadāja ekskursijā, izstāstīja un parādīja manēžu, oficieru mājas, katakombas… Liepājnieki, dodieties tur! Īpaši tagad, kad laikapstākļi aktīvai riteņošanas sezonai ir atkal piemēroti.

Kolēģe teātrī teica – meklē tādu dzīvesvietu, kur tev katru vakaru gribas atgriezties! Ja tā padomā – tāda man ir jau, visapkārt. Tā arī ir mana atzīšanās mīlestībā – Liepājai.

Karīna Tatarinova, Liepājas teātra aktrise