Tas tik bija notikums! Lai gan pagājuši pieci gadi, kopš ieguvu Spēlmaņu nakts balvu nominācijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”, sajūtas joprojām labi atceros. Tas nāca tik negaidīti, ka emocijas spilgti palikušas atmiņā. Toreiz nevarēju parunāt, nezināju, ko teikt, ko darīt un kā uzvesties. Rokas un kājas trīcēja. Tas bija baigais emocionālais pārdzīvojums. Sirds leca pa muti ārā vārda tiešākajā nozīmē.

Spēlmaņu nakts jau tāpēc ir tik ļoti interesanta, ka nevari zināt – būs vai nebūs. 

Mēs ļoti maz redzam, ko kolēģi dara citos teātros, līdz ar to ir grūti spriest, kurš varētu balvu saņemt. Neziņa ir katru gadu, jo teātros kolēģi dara visu iespējamo, lai izveidotu labas lomas. Ja tu tiec nominēts, tad tas, manuprāt, jau ir ļoti augsts novērtējums.

Protams, Spēlmaņu nakts balva ir gan novērtējums, gan milzīga atbildība. Man tā bija stimuls turpināt strādāt, arī apliecinājums tam, ka to, ko daru, es daru labi un pareizi. Man, kā jaunajam aktierim, tas bija ārkārtīgi nozīmīgs un priecīgs notikums. Sanāca veiksmīgs iesākums Liepājas teātrī. 

Mana dzīve teātrī pēc šī notikuma īpaši nemainījās. Manuprāt, režisori uz to, cik balvas savā dzīvē esi saņēmis, neskatās. Jā, varbūt viņi to ievēro, bet vairāk tomēr vērtē, cik esi spējīgs, cik atbilsti attiecīgajai lomai. Protams, balvu skaits par tevi kaut ko liecina. Iespējams, norāda uz kaut kādām kvalitātēm.

Veročkas loma, par kuru šogad esmu izvirzīts nominācijā “Gada aktieris otrā plāna lomā”, ir ļoti savdabīga. Sākumā biju ārkārtīgi nobijies, domāju, kā tas varētu izskatīties, kā to varētu veidot utt. Paļāvos režisoram Konstantīnam Bogomolovam.

Lai ko arī domātu par viņa izrādēm, viņš, manuprāt, ir ļoti gudrs režisors. Ne velti viņu ciena Eiropā, viņu aicina iestudēt izrādes, aicina uz festivāliem. Viņš tiešām ir labs režisors, spēj aktierim dot daudz laba. Es viņam pilnībā uzticējos. Un šī loma bija tāda – paļaušanās. Protams, arī no sevis nāca lietas, kad apzinājos, – viss, tagad būšu Veročka. Darba process nebija vienkāršs. 

Vai šī gada nominācija ir kāpiens karjerā? Es domāju, ka mēs visi gribam pēc iespējas labāk veidot savas lomas. Protams, te var nospēlēt arī apstākļu sakritības. Nominācija ir, un esmu ļoti priecīgs, nejūtos nepelnījis. Ja būs tā laime un veiksme – priecāšos saņemt arī balvu. Kā jau teicu, loma nebija vienkārša. Lai gan vienmēr ir grūti pateikt, kura loma būs tā, par kuru tevi nominēs. To nekad nevar zināt. Bet es esmu pateicīgs, ka Veročka ir ievērota. Patiesībā negaidīju, ka ar šo lomu tikšu nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Jo izrāde “Mēnesis uz laukiem” nav gara, mans laiks uz skatuves nav ilgs. Līdz ar to loma ir bagātīga, koncentrēta. Katram vārdam, darbībai bija jābūt piepildītai, lai īstajā brīdī visa garšu buķete aizietu līdz skatītājam. Šobrīd, kad spēlēju Veročku, ir vairāk domu un pārdomu, un tieši tādēļ, ka esmu izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai. 

Jā, varu piekrist, ka Spēlmaņu nakts balva ir kā tāds saldais ēdiens aktiera ikdienai. Ir patīkami, ka šī tradīcija turpinās. Saprotu, ka ne vienmēr ir viegli kritiķiem ar izbraukāšanu un visu pārējo, bet ir prieks, ka viņi tomēr šeit atbrauc un novērtē to, ko darām. Spēlmaņu nakts ir foršs pasākums, tā ir arī iespēja satikties ar kolēģiem no citiem teātriem.

Dažkārt ir pārdomas, – kāpēc balva piešķirta tam vai tam, bet kāpēc ne tam, jo liekas, ka viņš būtu pelnījis vairāk. Jā, tas ir subjektīvs pasākums, bet tomēr gala rezultātu nenosaka tikai viens cilvēks.

Pats sev esmu formulējis – ja esi nominēts, tad tas jau ir daudz. Būt starp pieciem sešiem iepriekšējā gada aktieriem, kuri ir novērtēti – tas ir lieliski!