Krosfits
ļoti straujiem soļiem izplatās visā Latvijā un Liepāja dod ļoti
labu impulsu. Pagājušajā vasarā Liepājā notika “Pludmales
spēks” un tās bija vienas no pirmajām spēka un izturības
sacensībām Latvijā jau ar pamatdefinīciju – krosfita
sacensības. Ir pagājis gandrīz gads un “Liepājas spēks
2014” jau ir liels solis uz priekšu. Interesentu skaits arvien
pieaug un šis brīdis bija jauns atskaites punkts tam, cik tālu
krosfits ir attīstījies.

Šis
ir atskaites punkts ne tikai liepājniekiem, bet visai Latvijai, jo
uz sacensībām ieradās sportisti no Rīgas, Ventspils, Saldus,
Kuldīgas un citām pilsētām. Liepājnieki ir malači un sacensības
bija noorganizētas fantastiskā līmenī. Liepājas sporta pārvaldes
vadītājs Artis Lagzdiņš ir ļoti uzņēmīgs cilvēks un viņa
organizēšanas spējas ir apbrīnojamas. Savukārt Reinis Garkalns
ir lielisks atlēts, treneris un krosfita entuziasts, kurš kā
autoritāte spēj aiz sevis pavilkt ļoti daudz cilvēku. Šī
kombinācija ir fantastiska un tādus cilvēkus vajadzētu vairāk,
tad ne tikai Liepāja, bet arī citas pilsētas būtu aktīvas.

Man
prieks, ka Liepājā šīs tradīcijas nostiprinās un kļūst
pamatīgas. Šis sporta veids vēl tikai attīstās un tam ir liela
nākotne. Savrīgākais, ka tas dod iespēju visiem – šajās
sacensībās piedalījās skolēnu komandas, tautas klasē startēja
gan sievietes, gan vīrieši un, protams, elites sportisti. Lai gan
robeža starp tautas klasi un elites klasi ir liela, svarīgākais,
ka iespēja sevi parādīt un pierādīt ir ikvienam interesentam,
iespējams, tādā veidā iedvesmojot arī kādu citu.

Viena
no krosfita treniņu pamatdefinīcijām ir strādāt ar savām
vājajām vietām un neieslīgt rutīnā. Pēc bezjēdzīgas
staigāšanas uz fitnesa zālēm, bez panākumiem un rezultātiem
vairāku gadu garumā, cilvēki ir sākuši uzdot jautājumus –
kāda tam jēga un, kāpēc tam tērēt savu laiku un naudu, ja
rezultāti īsti neseko.

Krosfits
ir tendēts uz rezultātiem, bet, lai šos rezultātus sasniegtu,
jāstrādā daudz augstākā intensitātē un režīmā, nekā to
darīja līdz šim. Cilvēki mēģina pārspēt savus uzstādītos
limitus un robežas, līdz ar to rodas vēlme padzīvot ārpus savas
komforta zonas. Tie cilvēki, kuri to ir sajutuši, kļūst atkarīgi
no šīm sajūtām.

Viena
no krosfita sastāvdaļām ir ielu vingrošana un šie sporta veidi
viens otru papildina. Sākotnēji ar ielu vingrošanu sāku
nodarboties, tikai tāpēc, ka man pašam tas viss ļoti patika.
Atklāju vingrošanas burvību un to, ka ir iespējams sevi attīstīt
un pilnveidot arī citādos apstākļos, bet viss pārējais ir tikai
atrunas. Tikai vēlāk radās doma un sajūta, ja reiz tas ir
aizrāvis mani un manus draugus, tas varētu aizraut arī lielu daļu
cilvēkus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

Tas
arī bija īstais brīdis, kad cilvēkiem radās vēlme atgriezties
pie tādām pamatvērtībām. Ielu vingrošana nav nekas jauns –
jebkurš, kurš ir bijis padomju armijā, var teikt, ka mēs to jau
sen darījām. Jā, jūs to darījāt, bet kaut kādā brīdī jūs
to arī pazaudējāt un nedevāt jauniešiem iespēju par to uzzināt.
Es biju viens no tiem, kas deva iespēju plašai publikai atkal
atgriezties pie šīm pamatvērtībām, runājot par veselīgu un
sportisku dzīvesveidu.

Ielu
vingrošana viennozīmīgi bija sociāls projekts, kas balstījās uz
komunikāciju starp visiem jauniešiem un cilvēkiem, kas iesaistījās
šajā kustībā. Tas ir ielu sports un tajā nav nekādu
ierobežojumu. Savukārt krosfits ir kā nākamais attīstības
līmenis visiem tiem, kurus aizrāva ielu vingrošana. Krosfitā
vingrošana ir tikai viens no trīs pamatakmeņiem, tāpēc, lai
attīstītos ir jāsāk darīt arī kaut kas cits.

Krosfits
savā veidā ir dzīvesstils un krosfita zāli varētu salīdzināt
ar baznīcu – visi šie cilvēki, kas nāk uz zāli ir krosfita
draudze, savukārt treneri varētu salīdzināt ar priesteri. Šis
salīdzinājums ir ļoti precīzs, jo mēs nākam uz zāli kā uz
baznīcu, ticam šim sportam un tam, ka tas mūs uzlabo un attīsta.