Intervija ar sociālantropologu Klāvu Sedlenieku.

– Kas ar mums notiek, ja reiz smagāki sodi šādu rīcību nemazina?

– Visticamāk tāpēc, ka sodi nekad nekādas rīcības īsti nav mainījuši. Sodi balstās pedagoģiskā priekšstatā par to, ka cilvēks ir racionāla būtne un katru savu soli izsver no viedokļa, kāds būs ieguvums vai zaudējumi.

Tiek pieņemts, ka sodi palielinās zaudējumus un tad rīcība mainīsies. Taču šis ir hipotētisks cilvēka rīcības modelis.

Praksē ikdienišķās situācijās bieži rīkojamies pēc citiem principiem – tā, kā vienmēr esmu rīkojies; tā, kā citi rīkojas; pielāgojoties videi. Tāds ir sociālais skaidrojums.

Protams, ir arī psiholoģiskie skaidrojumi, ka tad, kad cilvēks iedzer, viņa rīcība kļūst mazāk racionāla.

– Uz jautājumu, kā problēmu risināt, atbilde gadiem ir tā pati – jāmainās sabiedrībai. Vai ir utopiski cerēt, ka sabiedrības apziņa mainīsies?

– Tas ir ļoti lēns un ilgs process, to nevar ātri nomainīt. Protams,

kaut kādā ziņā arī sodi attur, bet, lai tie nostrādātu, ir jāliek cilvēkam saprast, ka tie ir reāli.

Savā daudzu gadu autovadītāja pieredzē neatceros, kad mani būtu apturējis kāds pārbaudītājs. Sodīšanas realitāte mūsu apstākļos ir salīdzinoši neliela.

– Vai ir tā, ka padomju laika mantojumā sakņojas cilvēku iecietība pret pārkāpumiem un nosodījums pret tiem, kas ziņo un iejaucas?

– Vainas novelšana uz dēmonisko padomju pieredzi man liekas vienkāršota. Dzeršana un sūdzmaņu nosodīšana ir senāka tradīcija, bet mums ir ierasts novelt vainu uz iepriekšējo režīmu.

Lai ziņošana institūcijām notiktu pietiekami bieži, tām ir jāuzticas un nedrīkst tās uzskatīt kā ārēji esošas, naidīgas un vardarbīgas.

Aptaujas rāda, ka cilvēki neuzticas, ir aizdomas, ka valsts institūcijas ir domātas tam, lai nabaga cilvēkus izķertu un uzliktu lielus naudas sodus.

Un vēl – ziņot par savu draugu, zinot, ka viņam par to būs sods, ir diezgan problemātiski.

– Ja tas viss nebalstās racionālos apsvērumos, tātad tāda ir mūsu mentalitāte?

– Cilvēki vispār nav pietiekami racionāli, viņi ir emocionāli un arī darbojas, pakļaujoties esošām normām.

Lielākā daļa dzērājšoferu ir vīrieši.

Tas ir jautājums par vīriešiem un alkoholu mūsu sabiedrībā, par uzskatiem, kas ir īsts vīrietis.

Tas spēj sevi saturēt rokās un stūrēt taisni pat tad, ja ir sešas promiles, – tā ir vīrišķības pazīme pašu vīriešu starpā, bet atturēšanās tiek uzskatīta par nevīrišķīgu.

– Un no tā ir viens solis līdz vardarbībai. “Ja viņa bija pelnījusi, vajadzēja pārmācīt.”

– Jā, tas ir tieši par dzimuma jeb dzimtes lomām. Dzeršana un vardarbība ir ļoti tuvu.

Dzimtes lomas jau nedaudz mainās, diskusija par Stambulas konvenciju bija plaši atbalstīta, cilvēki iesaistījās protestos. Arī citur redzam, ka sieviešu un vīriešu lomas mazliet mainās.

Tomēr tas, ko skolās dzirdam par bulingu, liek domāt, ka pagaidām nebūs tik labi.

Mani pārsteidza, ka “Eirovīzijas” atlasē uzvarēja Atvaras dziesma par dzeršanas sekām ģimenē un savstarpējās attiecībās.

Sociālajos medijos pamanīju daudzus izsakoties, ka viņus dziesma aizkustinājusi dziļi personiski savas pieredzes dēļ. Iespējams, šī bija indikācija alkoholisma problēmai, kas mūsu sabiedrībā ir paslaucīta zem tepiķa.

Problēma attiecas uz alkohola rīcībpolitiku Latvijā.

Alkohola lobijs ir spēcīgs, visu laiku tiek atkārtota absurdā argumentācija pret ierobežojumiem: šie soļi patēriņu nesamazinās, bet tikai maitās mūsu biznesu! Nav nekādas loģikas, bet Saeima un valdība ieklausās.

Tas nav mans pētnieka, bet cilvēciskais viedoklis – ražotāji un tirgotāji nedemonstrē morālo briedumu, bet acīmredzami saka, ka viņiem ir vienalga, kas ar sabiedrību notiek, lai tikai būtu peļņa.

Vienīgais risinājums būtu alkohola nozari nacionalizēt, kā Skandināvijā.