Zolitūdes traģēdija arī liepājniekiem likusi ar šaubām un pārdomām skatīties uz pēdējos gados celtajām sabiedriskajām un dzīvojamām ēkām. SIA ”Liepājas namu apsaimniekotājs” (LNA) pārraudzībā gan nav pēdējos gados celtas mājas, tāpēc aktuālāka tēma, domājot par iedzīvotāju drošību un labsajūtu, ir esošo namu remonts un uzturēšana. Esam saņēmuši pašvaldības aicinājumu apkopot informāciju par dzīvojamiem namiem pilsētā, kuros ir visbēdīgākais tehniskais stāvoklis.

LNA saimniecību veido 670 nami, no kuriem lielākā daļa ir pagājušā gadsimta mijā celtās koka un mūra ēkas. Mūsu uzņēmumā darbojas 12 namu pārziņi, kuri uzrauga šo saimniecību ikdienā gan komunicējos ar namu iedzīvotājiem jeb īpašniekiem, gan arī veicot cikliskas pārbaudes, piemēram, pirms apkures sezonas vai pirms sniega sezonas. Tāpēc droši un diemžēl varam teikt, ka aptuveni pusei no šīm vecās apbūves ēkām jau rīt būtu nepieciešami kādi apjomīgi un nopietni remontdarbi. Tas nebūt nenozīmē, ka šie nami ir sasnieguši sava mūža galējo robežu, bet tie ir jāremontē un pamatīgi. Lielākoties tās ir divstāvu koka ēkas ar nelielu dzīvokļu skaitu, kuros dzīvo nebūt ne tie turīgākie pilsētas iedzīvotāji. Tāpēc 90 procentos gadījumu atbilde uz jautājumu, kāpēc nami netiek steidzami remontēti, ir vienkārša – iedzīvotāju stipri ierobežotās finansiālās iespējas ieguldīt sava īpašuma sakārtošanā.

Kāpēc šīs vecās mājas, kas veido gan pilsētas noskaņu, gan noteiktus vēsturiskos mikrorajonus, ir tik bēdīgā stāvoklī? Liela daļa no šīm vecajām ēkām vēl padomju laikos jeb aptuveni 50 gadus atpakaļ tika noteikts avārijas stāvokļa statuss. Diemžēl tas vienlaikus arī nozīmēja, ka šīm ēkām vairāku desmitu gadu garumā netika veikti kapitālie remonti. Pēc privatizācijas gadiem, vecās koka ēkas jeb tolaik avārijas stāvokļa nami nonāca iedzīvotāju īpašumā. Vienkāršā matemātika ir tāda, ka vidēji 300 kvadrātmetru lielā ēkā, saskaitot ieņēmumus no apsaimniekošanas maksām, tie ir 90 lati. Pie tam, ja visi iedzīvotāji godprātīgi norēķinās. Šādi līdzekļi “knapi” pietiek, lai segtu sētnieka, grāmatvedības, ja nepieciešams – juridiskos pakalpojumus, kā arī nelielus remontdarbus, uzkrājumam atliek vien pārdesmit latu. Pie tam ilgus gadus apsaimniekošanas vai tolaik īres maksa šajos namos bija vēl trīs reizes zemāka, tāpēc skaidrs, ka nopietni remontdarbi nebija iespējami. Šobrīd, ja nepieciešami nopietnāki darbi, piemēram, skursteņa tīrīšana vai jumta attīrīšana no sniega, vai bīstamu koku zaru izzāģēšana, apsaimniekotājs faktiski uzņemas daļu no darba samaksas un pakāpeniski to atgūst no apsaimniekošanas maksas, tā pat ar komunikāciju remontu. Lai spilgtāk noraksturotu – minēšu, ka vēl šobrīd pilsētas centrā ir nami, kuros nav likvidētas sausās tualetes. 

Vēlēšanās sakārtot savus namus iedzīvotājiem ir. Dažkārt nostāja ir diezgan kareivīga un pamatojas ar vizuālo defektu novērtējumu. Iedzīvotājus jeb kopīpašniekus vairāk par pagraba komunikācijām interesē jaunas durvis vai logi. Lielos daudzdzīvokļu namos, protams, ir iespējams veidot šādu aktuālo un vēlamo darbu plānu. Lai rosinātu kopīgi vienoties par lielākiem remontdarbiem, piemēram, jumts vai pagrabs, pirmkārt, jāpārlauž iedzīvotāju attieksme, ka jumts ir svarīgs tikai augšējam stāvam, bet pagrabs – pirmajam. Un tas nav principa jautājums, bet formāla nepieciešamība, jo, lai veiktu lielākus remontdarbus, visbiežāk nepieciešams ņemt kredītu bankā, bet banka nodrošinājumam prasa vismaz 75 procentu iedzīvotāju atbalstu.

Protams, ir vairāki labi piemēri, kad pateicoties iedzīvotāju spējai vienoties, nams iegūst jaunu dzīvi un tiek praktiski izglābts. Šādi piemēri ir gan vecās apbūves namos, gan tā saucamajos jaunajos. Nu, piemēram, nams Roņu ielā 3, kas bija cietis pēc avārijas blakus esošajā katlu mājā vairāku gadu garumā tika lāpīts un pieremontēts. Pilna renovācija ļāva ne tikai iegūt valstī otrās energoefektīvākās ēkas titulu pagājušajā sezonā, bet arī jaunu vizuālo efektu. Ir arī vecās koka vai mūra mājas, kurās iedzīvotāji vienojas un paaugstina apsaimniekošanas maksu – pat divkāršo – no 30 uz 60 santīmiem vai pat paceļ līdz 1 latam, lai savu īpašumu remontētu un uzturētu.
 
Vai apsaimniekotājs drīkst gaidīt iedzīvotāju atļauju jeb labvēlīgu lēmumu pirms ķerties pie, piemēram, jumta vai skursteņa remonta? Ir arī likumdevēja noteikts ārkārtas līdzeklis, gadījumos, kad apsaimniekotājs konstatē, ka kāds ēkas tehniskais defekts var apdraudēt iedzīvotāju īpašumu, drošību, veselību un pat dzīvību, tad šie remontdarbi ir jāveic un tēriņi papildmaksājumu veidā jāatgūst no iedzīvotājiem. Mūsu uzdevums ir prognozēt un laikus paredzēt šādas avārijas. Protams, gadās arī dažādi slēptie “knifi”, kurus bez sertificētiem speciālistiem konstatēt ir grūti. Tāpēc iedzīvotājs nedrīkst ignorēt vai izlikties, ka problēmas namā uz viņu neattiecas, jo tās novēršanu vienalga rezultātā apmaksās kopīpašnieki. Ir laikus un kopīgi ar apsaimniekotāju jāmeklē labākie risinājumi, lai savu īpašumu saglābtu. Tas arī ļautu novērst vai līdz minimumam samazināt avārijas situācijas.