Tas ir miets ar diviem galiem. No vienas puses – jā, lai politiķi ar savu piemēru parāda, ka viņi ir gatavi šim solim. Bet, no otras puses, protams, patlaban tas bija lieki.

Viņi aģitē to, kas nemaz pārējiem nav pieejams. Domāju, ka ir jāsāk ar to sabiedrības daļu, kas ir gatavi vakcinēties, nevis ar atsevišķām grupām. Tā ir kārtējā tautas satracināšana.

Šādi procesi nereti ir novērojami – vispirms izkliedz lozungus, bet pēc tam izrādās, ka lēmumi vēl nav pieņemti.

Turklāt, ja šī valdība būtu uzticama, tad viņu paraugs varētu nostrādāt, bet, piemēram, mani konkrētā valdība nespēj pārliecināt. Man viņi nav paraugs.

Pat ja es būtu šaubīgās sabiedrības daļā, ja runājam par vakcinēšanos, šie cilvēki nebūtu tie, kas mani pārliecinātu. Es pat neticu, ka viņiem tika tās pašas vakcīnas, kas pārējiem, – varbūt amatpersonām tika labākas? Kā mēs to varam zināt?

Domāju, ka vispār šīs neveiksmes cīņai ar pandēmiju lielā mērā ir saistītas ar valdības nepareizi pieņemtajiem lēmumiem. Nevar visu laiku vainot sabiedrību.

Mēs viņus ievēlējām, izsakot uzticību, mums būtu jāpaļaujas uz atbildīgiem lēmumiem. Bet, vērojot, kā tiek ievēlētas dažādas amatpersonas, redzams, ka visur ir “savējo” politika.

Atkal tiks veidotas komisijas, kas vēros vakcinēšanās procesus, ir jau izveidots birojs, bet jēgas no tā nav nekādas. Viņi nenes atbildību par savām kļūdām.

Kristīne Dzelme, aktīva liepājniece