Tā kā viens no organizācijas ”Libavas Filma” darbības pamatvirzieniem ir dokumentālo mācību filmu veidošana, tad, protams, ka šīs filmas ir ierakstāmas arī datu nesējos, vienkāršāk sakot, diskos.

Un tā kā mācību filmas parasti ir izplatāmas diezgan daudzās mācību iestādēs vienlaikus, tad ierakstāmas tās parasti ir ne trijos vai piecos, bet vismaz piecdesmit un vairāk diskos. Līdz šim ar to neradās nekādas problēmas.

Pirms dažām dienām iegāju kādā lielveikalā un ierasti ar skatienu meklēju plauktos tukšas disku matricas, diemžēl to tur nebija. Pajautāju kādai veikala darbiniecei un saņēmu atbildi, ka tukšas disku matricas vairs plauktos atsevišķi nedrīkst stāvēt, ir izdots rīkojums, ka tās drīkst atrasties tikai kopā ar ierakstītajiem diskiem. Tas viss esot saistīts ar cīņu pret pirātismu. Un norādīja man uz lielu grozu, līdz malām pilnu ar ierakstītiem diskiem, kur juku jukām atradās mūzika un filmas. Stāvēju pie pārpildītā groza, bezpalīdzīgi vēros tajā un domāju, cik daudz laika gan paņemtu piecdesmit disku matricu sameklēšana šajā grozā.

Pirms turpinām sarunu par autortiesību sargāšanas metodēm, vēlos pateikt uzreiz jebkuru pārpratumu novēršanai – būdama autortiesību īpašniece, es noteikti atbalstu to aizstāvēšanu. Tomēr jautājums, kā parasti, ir par to, kādā veidā mēs kaut ko darām, un vai darītais tiešām sasniedz mērķi, vai arī tā ir tikai kārtējā bezjēdzīgā rosīšanās.
Par disku matricām runājot – tās varot nopirkt specializētajos veikalos bez drudžainas meklēšanas. Labi, ka tā, gan jau es un citi interesenti atradīs nepieciešamo, ja vajadzēs. Šis jautājums ir aktualizēts jau sen, taču pieeju tam tiešām grūti nosaukt par nopietnu.

Runas par to ir sāktas jau pirms vairākiem gadiem, Autortiesību likumā ir iekļauts tāds jēdziens kā ”nesēja atlīdzība” un izdoti Ministru kabineta noteikumi par autortiesībām datu nesējos. Un datu nesēju cenām jau pirms kāda laika pievienots t. s. ”autortiesību nodoklis”. 2004. gada jūlijā vairāki datortehnikas tirgotāji snieguši kopēju paziņojumu mēdijiem par to, ka saņēmuši rēķinus no Autortiesību aģentūras par autoratlīdzības atmaksu. Citāts no šī materiāla: ”Tā nepieciešama, lai autoriem segtu zaudējumus, kurus ar dziesmu un filmu kopēšanu varētu radīt ikviens datora lietotājs.”

Nu, ko – neliekam plauktā disku matricas un teju vai ikvienam liekam jau aizlaikus samaksāt par to visai reāli iespējamo gadījumu, kad viņš varētu kļūt par likumpārkāpēju. Jā, aizmirsu piebilst – viss, kā parasti, tiek attaisnots ar miglaini mistiskajām ES direktīvām un ”citu valstu pieredzi”.

Protams, varam vairs nepūlēties uzdot retorisko jautājumu par to, kāpēc šī ”citu valstu pieredze” vienmēr uzpeld tad, kad runa iet par kaut kādām muļķībām. Kāpēc šīs pieredzes nav ne tuvumā tad, kad runājam par sakarīgām lietām – algām, sociālo nodrošinātību utt. Bet par vienu ”citas valsts pieredzi” gan derētu padomāt – Padomju Savienības. Proti, Padomju Savienībā mēģināja izskaust dzeršanu ar šņabja tirgošanas ierobežojumiem. Vai kādam jāsaka, ka pasākums ar troksni izgāzās? Tā arī šoreiz – ja vienīgais šķērslis pirātisku ierakstu veidošanai būs kaut kādi disku tirdzniecības ierobežojumi, tad neko izskaust neizdosies.

Bet par tiem nodokļiem jau ir nedaudz nopietnāk. Kāpēc ”katram gadījumam, jo ikviens var kļūt noziedznieks”, ir jāpārmaksā visiem tiem, kas diskus pērk, lai tajos ierakstītu, piemēram, mācību darba prezentāciju, nofilmētu mājas ballīti utt.? Ja ar nodokļu palielināšanu var izskaust pretlikumīgu rīcību, tad ir jāapliek ar papildus nodokli cirvju, nažu, āmuru u. c. tirdzniecība (policija ne reti ziņo par slepkavībām, kas izdarītas ar šiem sadzīves priekšmetiem; teorētiski ikviens to īpašnieks var kļūt slepkava), autovadītāju apmācība (ikviens pie stūres sēdošais var kļūt par likumpārkāpēju un nodarīt kaitējumu citiem) – šo sarakstu varētu turpināt gandrīz līdz bezgalībai.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja