Nesen rakstījām par to, ka Latvijas Radošo Savienību padome bija izplatījusi aicinājumu kultūras darbiniekiem 18. novembrī iesaistīties nevardarbīgā protesta akcijā ar nosaukumu “Kultūras klusums”.

Īsumā atgādināsim, ka akcijas būtība bija 18. novembri “nodzīvot kā dienu bez kultūras”. Kultūras darbinieki tika aicināti nepiedalīties nekādos valdības organizētos oficiālos pasākumos, neorganizēt nekādas kultūras aktivitātes, noraidīt oficiālos ielūgumus. Mērķis – tāds pats, kā visiem protestētājiem. Panākt, lai mūs sadzird, lai saprot, ka mēs arī esam cilvēki. Nē, mazliet tomēr savādāks. Bez tā, ka kultūras darbinieki vēlējās atgādināt par to, ka arī viņi ir to vidū, kas par savām algām nevar cilvēcīgi paēst un samaksāt rēķinus, bija arī izmisīga vēlēšanās pievērst valdošo aprindu skatienus kultūrai kā tādai – atgādināt, ka bez kultūras nācijas izdzīvošana nebūs iespējama un ka iznīdējot kultūru nācijas iznīdēšanas virzienā būs sperts ļoti plats solis.

Tagad ir izplatīts paziņojums, ka vienotas, organizētas akcijas nebūs. Pareizāk gan laikam būtu teikt, ka organizatori vienkārši atsakās no domas kā tādas, jo akcija bija ieplānota tikai kā nepiedalīšanās un ignorēšana, tātad, nevarētu runāt par kaut kādiem organizētiem pasākumiem. Un tomēr ir izplatīts akcijas atsaukums. Iemesli tiek minēti dažādi, to vidū arī slavenā nespēja savstarpēji vienoties. Bet tiek minēts arī kāds visnotaļ interesants iemesls – bailes. Jā, daži uzrunātie iespējamie akcijas dalībnieki ir paziņojuši, ka baidās tajā piedalīties jeb, pareizāk sakot, baidās vienkārši akciju atbalstīt ar atturēšanos iesaistīties kādās aktivitātēs. Protams, netiek minēts, kuri tie ir, kas paziņojuši, ka baidās, tāpēc nekādus konkrētus pieņēmumus – no kā un kāpēc kāds varētu baidīties – izteikt nav iespējams. Un tomēr. Valstī, kas sevi pozicionē par demokrātisku, kas vārdos pauž to, ka norobežojas no padomju dzīves rēgiem un dzīvo XXI gadsimta Eiropā, cilvēki baidās paust savu nostāju, pat vienkārši tikai atbalstot nevardarbīgas protesta akcijas.

Gribot negribot tomēr rodas pašsaprotamais jautājums – no kā baidāmies? Ir taču saprotams, ka pret cilvēkiem, kas sēž mājās un neiet uz pasākumiem nesūtīs specvienības, nevienu nearestēs un nebūs nekādu citu varas darbu. Vai kādam būtu izteikti draudi? Un šķiet, ka te mēs jau varētu būt nonākuši tuvāk patiesībai. Pirms vairākiem gadiem visā Latvijā brieda protesta akcija no “citas operas”, ar kultūru nesaistīta. Attiecīgās nozares cilvēki arī Liepājā gatavojās to atbalstīt. Neprecizēsim, kur un kad tas bija, tāpat kā neprecizēsim iesaistīto amatpersonu vārdus. Tomēr fakts paliek fakts: amatpersona, ne pārāk augsta, bet ar zināmu administratīvo varu apveltīta, potenciālajiem protestētājiem klaji paziņoja – tie, kas šo akciju atbalstīs, rīt uz darbu var nenākt. Un cilvēki pakļāvās. Var jau arī teikt – nobijās.

Cits stāsts. Pirms gada “Libavas Filma” veidoja dokumentālo filmu par čigāniem. Bija daudz tiešām pozitīvu momentu, bet kādā pašvaldībā nācās uzklausīt ļoti emocionālus un arīdzan ļoti negatīvus stāstus par to, ka ar vietējiem čigāniem esot tādas, tādas un vēl arī tādas problēmas. Kad pajautājām – vai visu to pašu pateiksiet arī tad, ja ieslēgsim kameru – sekoja atrunāšanās: mums, ziniet, te jādzīvo. Mums, ziniet, ir bērni un ģimenes. Mums, ziniet, te jāstrādā. Un čigānu tematika, ziniet, tagad ir tāds Eiropas modes jautājums, ka nedrīkst runāt to, ko nedrīkst runāt.

Tā, lūk! Nedrīkst to, ko nedrīkst. Un ja tu tomēr darīsi to, ko nedrīkst darīt, tad rēķinies ar to, ka būs sekas: nokļūsi melnajā sarakstā, nedabūsi finansējumu aktivitātēm, netiksi kaut kur izvirzīts, tev tiks piekārta “nepareizā” cilvēka birka. Vai pārmest cilvēkiem to, ka tādā situācijā neviens labprātīgi nevēlas nokļūt? Nē, protams, ka nē. Jo visiem ir jādzīvo, jāstrādā, lielākajai daļai jāuztur bērni un ģimenes. Un tikai ļoti retais var atļauties nepieņemt noteikumus, bet gan pats tos diktēt. Bet stāsts šoreiz nav par tiem cilvēkiem, kas nevēlas “tikt izgaismoti nepareizā gaismā”. Stāsts ir par sistēmu. Jo tas bija raksturīgi padomju valstij – dziļi iedzītas bailes sarunāt vai izdarīt “ko nevajag”. Cilvēki baidījās izcelties no pūļa, par daudzām lietām runāja tikai vistuvāko cilvēku lokā un arī bieži tikai pēc, piedodiet, trešās degvīna pudeles. Tagad taču mēs tiekam aicināti ar savu pilsonisko nostāju veidot šodienas valsti. Diemžēl bieži izrādāmies ar muti Eiropā, bet ar darbiem Padomju Latvijā.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja