Šajās dienās negaidot izraisījās kāda spontāna skolēnu vecāku un pedagogu diskusija.

Tiesa, sanākušos vienkopus bija pulcējuši pavisam citi mērķi un nevarētu teikt, ka izvirzītais jautājums kādam no klātesošajiem būtu bijis aktuāls. Bet aktuāls bija kāds cits jautājums – proti, bērnu tiesību speciālisti nemitīgi draud vecākiem un pedagogiem ar sodiem un sankcijām, kas (būsim godīgi) nereti tā ir šaušana pa zvirbuļiem ar lielgabalu. Tajā pašā laikā mūsu sabiedrībā nav tik reti gadījumi, kad kāds bērns ir reāli apdraudēts, kad reāli ir pārkāptas kāda bērna tiesības uz godu, cieņu, veselību vai pat dzīvību. Un no šiem nopietnajiem gadījumiem visi minētie “speciālisti” parasti lielā vienprātībā turas drošā attālumā.

Šajā gadījumā diskusijas izraisīja kāds pirmajā brīdī, šķiet, ar bērniem vispār nesaistīts moments. Proti, nesen ir pieņemti grozījumi likumā, kas regulē personas dzimuma maiņas juridisko pusi. Cita starpā šie grozījumi regulē kārtību, kādā medicīnas iestādēm jāziņo par personas dzimuma maiņu dzimtsarakstu iestādēm tajos gadījumos, kad dzimumu mainījušajai personai ir nepilngadīgi bērni.

Mēs dzīvojam personības brīvības kulta laikmetā. Tik ļoti brīvības un tik ļoti kulta, ka daudzinātā brīvība drīz jau mums pašiem kļūs bīstama. Personības brīvība komplektā ar medicīnas attīstību tagad cilvēkam dod iespēju vajadzības gadījumā pārtapt par pretējā dzimuma personu. Un šī raksta uzdevums nav komentēt šīs parādības juridiskās, medicīniskās, reliģiskās utt. nianses. Bet, kas saistās ar bērniem, tad mūsu sabiedrībā ir radīti daudzi aizliegumi pieaugušiem cilvēkiem – lietas, ko pieaugušie bērnu klātbūtnē nedrīkst darīt. Varbūt tās ir vajadzīgas lietas, bet salīdzinoši tomēr ne pašas svarīgākās. Piemēram, speciālisti ir aizdomājušies līdz tādām niansēm, ka slimnīcas bērnu nodaļas palātās neielaiž ar virsdrēbēm. Par smēķēšanu bērna klātbūtnē vispār sola kriminālatbildību.

Nē, nevajag iet pie slimiem bērniem ar virsdrēbēm. Un, būdama māte, es pavisam noteikti domāju, ka smēķēt pieaugušie var tad, kad bērnu nav klāt. Tomēr ir skumji, ka speciālisti var aizdomāties līdz mētelim, cigaretei un citām lietām, bet tiešām ļoti nopietnos jautājumos, kas bērnam var radīt satricinājumu varbūt uz visu viņa dzīvi, šie paši speciālisti ir pilnīgi vienaldzīgi.
Vai kāds ir nopietni pētījis bērna reakciju uz to, ka viņam mammas un tēta vietā pēkšņi varētu būt divi tēti vai divas mammas? Vai pasaulē ir kāds bērnu tiesību speciālists, kurš var nopietni apgalvot, ka bērnam šāda situācija nav traumējoša, ka viņš ir spējīgs to saprast un pieņemt? Pat tajā gadījumā, ja bērns pieaudzis spētu mātes vai tēva rīcību saprast un pieņemt, bērnu dienu pārdzīvojums noteikti kaut kādās noteiktās situācijās liktu sevi manīt.

Pieauguši cilvēki apzināti kļūst par vecākiem. Pat tad, ja bērniņš piesakās neplānots, lēmums viņu tomēr laist pasaulē ir apzināts. Kā lielākā daļa lēmumu mūsu pieaugušo cilvēku dzīvē, arī šis nes sev līdzi noteiktas sekas, bet galvenais – rada atbildību. Un šīs atbildības vārdā mums ir jāpieņem fakts, ka daudzkārt mazā cilvēka vajadzības būs prioritāras, salīdzinājumā ar mūsējām. Un tas ir nepiedodami, ja tēvs vai māte svarīgu lēmumu pieņemšanā vadās tikai no egoistiskiem uzskatiem.

Par speciālistiem, ko uzturam par mūsu – nodokļu maksātāju – naudas. Viņi ir spējīgi cīnīties par to, lai bērnam nedrīkstētu likt klasē tāfeli notīrīt. Viņi ir spējīgi nopietni uzklausīt, piemēram, pusaudzi par it kā vecāku vardarbīgo izturēšanos mājās, lai gan praksē ir bijuši gadījumi, kad pusaudži ar nodomu apsūdz vecākus, vēlēdamies panākt, ko nu kurš – lai nespiež mācīties, lai neliek iesaistīties mājas darbos u.tml. Un kādu skolotāju var pat cietumā ielikt, ja viņš, piemēram, būs ar spēka paņēmieniem izšķīris divus kaušļus, ko citādi izšķirt nav iespējams. Diemžēl ar to viņu izdoma un fantāzija visbiežāk beidzas. Jo tieši bērnu tiesību aizsardzības speciālisti bija tie, kuri jānostājas striktās pozīcijās, lai likumdošanā tiktu iestrādāta norma par to, ka dzimumu drīkst mainīt vienīgi personas bez bērniem vai tādas, kuru bērni sasnieguši pilngadību.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja