Šonedēļ Latvijas sabiedrību satraucis pamatots sašutums par pasludinātajiem neadekvātajiem tiesas spriedumiem: vecākiem par meitas pēršanu – cietumsods, tēvam par meitas seksuālu izmantošanu – nosacīts sods.

Vecākiem par meitas nopēršanu piespriests reāls cietumsods. Vēlos atgādināt gadījumu no manas personiskās pieredzes, par ko savulaik rakstīja arī laikraksts “Kurzemes Vārds”. 2005.gada maijā mans tolaik astoņgadīgais dēls nokļuva Liepājas slimnīcas Bērnu nodaļā, kur guva vieglus miesas bojājumus uzbrukumā, ko kādas citas pacientes māte un viņas piedzīvotājs sarīkoja veselai palātai zēnu. Par turpmākajiem notikumiem varu pavēstīt sekojošo. Policija atteicās ierosināt krimināllietu, jo nebija nozieguma sastāva. Bērnu nodaļas vadītāja G.Heidemane atteicās turpmāk neielaist uzbrucējus nodaļā, jo tādējādi tiktu pārkāptas viņu cilvēktiesības. Uzbrucēji joprojām ir nesodīti. Slimnīca joprojām nav pat atvainojusies kaut vai par to, ka incidents varēja notikt tāpēc, ka māsiņa neatradās savā postenī (kā vēlāk noskaidrojās). Neesmu pamanījusi, ka slimnīca būtu darījusi zināmu, kādi mēri ir pieņemti, lai līdzīgi gadījumi nevarētu atkārtoties.

Latvijā pret vecākiem ir radīts vesels represīvais aparāts. Vecākus var sodīt, ja viņi bērnu noper. Vecākus var sodīt, ja viņi ir spiesti iet uz darbu un bērnus atstāt bez pieskatīšanas. Vecākus var sodīt pat tad, ja bērns gūst traumas.

Es neesmu par sitieniem kā audzināšanas metodēm. Es neesmu par mazu bērnu ieslēgšanu un pamešanu bez uzraudzības. Un es neesmu par to, ka vecāki varētu nelikties zinis, ko dara viņu bērni, kā dēļ bērni varētu gūt smagas vai pat dzīvībai bīstamas traumas.

Bet es, Latvijas Republikas pilsone, nodokļu maksātāja un māte, vēlos saņemt atbildi uz loģisku jautājumu: pēc kā vadās nodarījumu izvērtētāji? Ja iecirtīšu pliķi savam bērnam, man ir reālas izredzes nokļūt cietumā. Bet esmu bezspēcīga pret svešiem cilvēkiem, kuri var vērst pret manu bērnu jebkādu agresiju. Varu piebilst, ka pieminētajā gadījumā mūsu ģimenei bija draugi, kas jau pašā sākumā teica: no policijas nekādas jēgas nebūs, ja vajag, jūs tikai pasakiet, – nokārtosim.

Nē, mūsu ģimene atteicās minēto gadījumu nokārtot. Civilizēti cilvēki tā problēmas nerisina. Bet vārdi par varas nevēlēšanos kaut ko darīt gadījumā, kad bija noticis reāls nodarījums pret bērnu, diemžēl izrādījās pravietiski. Un tagad mani reizēm urda tāds kā nožēlas velniņš: varbūt vajadzēja nokārtot. Un jau nākamajā mirklī kļūst baisi: es esmu pilsone valstī, kas deklarē, ka tā ir Eiropā, kas vēlas līdzināties civilizēto zemju dzīves standartiem, kas sūta savus cilvēkus dibināt kārtību citās zemēs. Bet man nav citu cerību uz taisnīgumu, kā vien linča tiesa?

Ko darīt vecākiem Latvijā? Kā pasargāt savus bērnus un arī pašiem nekļūt par upuriem? Bērnu tiesību aizsardzība nesākas ar demonstratīvām paraugprāvām. Bērnu tiesību aizsardzība sākas ar to, ka valsts nodrošina sakārtotu vidi, lai vecāki varētu īstenot paši savas un arī bērnu tiesības. Un tikai pēc tam valsts drīkst radīt bāzi represīviem pasākumiem pret tiem, kas tomēr nevēlas pildīt savus pienākumus.

Diemžēl bērnu tiesību aizsardzība Latvijā notiek tikai primitīvākajā līmenī – ir nonācis tik tālu, ka atjautīgākie bērni jau ir pamanījušies biedēt ne tikai vecākus, bet arī skolotājus: “Tikai pamēģini! Es zinu, kur sūdzēties!”. Un tā arī notiks – tūlīt būs klāt inspektori, ”Glābiet bērnus!” un citi. Bet reālos gadījumos nav neviena – ne tālu, ne tuvu. Arī mūsu ģimene vērsās organizācijā “Glābiet bērnus!”, diemžēl Ebelas kundzes īpašu interesi neizpelnījās. Tāpat pēc vairākām pēdējā laikā notikušām bērnu pašnāvībām izrādījies, ka bija gan pazīmes, kas vēstīja par katastrofu. Diemžēl nevienam ne prātā nenāca satraukties par bērnu tiesībām tur, kur tas reāli bija nepieciešams.

Latvijā neapskaužamā situācijā ir gan vecāki, gan bērni. Trūkst bērnudārzu, vecāki nespēj samaksāt par auklīšu pakalpojumiem, un auklītes jau arī nevar dabūt – visas auklē angļu vai īru bērnus. Ir valstis, kur piešķir nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem, kas palīdz risināt savu darbinieku bērnu pieskatīšanas problēmas, piemēram, finansējot bērnudārzus vai dažādus pēcskolas centrus. Kur nu mums par to sapņot! Gandrīz divdesmit gadu pēc neatkarības atjaunošanas sievietei jābaidās zaudēt darba vietu, aizejot dekrēta atvaļinājumā, un darba devējs var nesodīti piemērot dažādas represijas, ja kāds iedomāsies izmantot slimības lapu, kas izsniegta slima bērna kopšanai.

Pie kā vērsties mums, Latvijas vecākiem, lai sakārtotu tiesisko bāzi sevis un savu bērnu aizsargāšanai? Un kā man skatīties acīs savam desmitgadīgajam dēlam, kurš jau tagad ir ieguvis pieredzi, ka viņam var nesodīti uzbrukt? Vai man ir ko teikt saviem bērniem par tiesisku valsti un pilsonisku sabiedrību? Diemžēl ne.

Kristīne Jākabsone,
triju bērnu māmiņa