Atbilde ir relatīvi vienkārša – otra cilvēka psiholoģiska un emocionāla ietekmēšana ar mērķi pazemot vai piespiest šo cilvēku uz kaut kādu rīcību, kas vēlama piespiedējam, bet visdrīzāk kaitēs pašam šim cilvēkam.

Tūlīt gan jāpiebilst, ka psiholoģiskos noziegumus nav vienkārši identificēt un Latvijas likumdošana šajā nozarē vispār ir gaužām bezspēcīga.

Kādā no centrālajiem portāliem nesen bija publicēts materiāls par mobingu jeb psiholoģisko teroru darbavietās. Materiālā bija teikts, ka Latvijā tā diemžēl ir ļoti izplatīta parādība un atšķirībā no vairākām Rietumeiropas valstīm (piemēram, Vācijas), kur cilvēkiem ir dota iespēja šādā gadījumā sevi aizstāvēt likumdošanas līmenī, Latvijā gan mobinga upuri, gan kontrolējošās valsts institūcijas – ja tās arī gribētu mobinga upuriem palīdzēt – ir diezgan bezspēcīgi šādās situācijās.

Vairākas nevalstiskās organizācijas tas pamudināja uz domu rosināt Latvijas sabiedrību aktīvāk apspriest šīs tēmas, varbūt arī izstrādāt iniciatīvas, ko celt priekšā likumdevējiem. Demokrātijas procesi Latvijā gan darbojas kūtri, taču tas nenozīmē, ka jebkādiem centieniem uzlabot mūsu visu kopējo dzīvi būtu jāatmet pilnībā ar roku.

Šī problēma skar ne tikai darbavietas. Pirms vairākiem gadiem man ar kādu psiholoģi bija saruna par psiholoģisko vardarbību ģimenēs. Jau toreiz izskanēja tāda doma – vecākus, kas bērnu per, soda. Taču, ja vecāki ar savām darbībām tīšām kropļo bērnu kā personību? Tie nav izdomāti šausmu stāsti, es pati personīgi pazīstu cilvēkus, ne daudzus, bet tomēr, kas bērnībā cietuši no vecāku psiholoģiskās vardarbības. Kā pieaugušiem cilvēkiem viņiem tas maksājis dzīvē ļoti daudz ciešanu un arī reālu izdevumu par psihoterapeita pakalpojumiem. Toreizējā sarunā ar psiholoģi pavīdēja arī tāda doma – psiholoģiskā vardarbība savā ziņā varbūt ir pat bīstamāka par fizisko. Proti, ja tevi kāds sit, tu skaidri zini, kur ir ļaunums, skaidri zini, ka vajag aizstāvēties. Ja cilvēku terorizē psiholoģiski, viņš sajūt diskomfortu, taču ne uzreiz spēj aptvert, lietas būtību, sevišķi, ja pāridarītāji ir tuvi cilvēki.

Psiholoģiskās vardarbības piemēru dzīvē ir ļoti daudz. Arī gandrīz visiem pazīstamās psiholoģiskās manipulācijas būtībā ir psiholoģiska vardarbība, nereti – ar nozieguma pazīmēm. Man reiz iznāca saskarties ar šādu gadījumu. Kāds cilvēks ar dažādām manipulatīvām metodēm mēģināja piespiest kādu man ļoti labi pazīstamu cilvēku nodibināt uzņēmumu. Kā tā – piespiest nodibināt uzņēmumu? – jūs jautāsiet. Ļoti vienkārši. Manipulators, kuru nosauksim par O., bija izdomājis brīnišķīgu shēmu, ko cēla priekšā manam paziņam, kuru nosauksim par T. T. sadabūs starta kapitālu, dibinās uzņēmumu, gādās klientus un sadarbības partnerus, rūpēsies par reklāmu, lietvedību… Bet tas viss taču piedien pie normālas uzņēmējdarbības! – iesauksieties jūs. Kur gan te manipulācija? Rau, tur, ka O. bija izdomājis sekojoši – visu sadabūs un darīs T., bet uzņēmumu reģistrēs kā O. un T. kopīgu uzņēmumu; arī T. sagādāto naudu, kas SIA reģistrācijai jāiemaksā bankā, uzrādīs kā O. un T. līdzīgās daļās iemaksātu, līdz ar to dodot gan O., gan T. tiesības uz vienādu kapitāldaļu skaitu. Piebildīsim tikai to, ka O. plāni, par laimi, izgāzās, bet mani tas pamudināja uz šādām pārdomām.

Ja cilvēks vilto parakstus un dokumentus, izkrāpj no kāda kaut ko ar viltus solījumiem, piespiež citu cilvēku ar draudiem (ja šos draudus un solījumus var pierādīt), viņu pakļauj kriminālatbildībai. Bet ja cilvēks to pašu panāk ar negodīgām, būtībā – noziedzīgām – psiholoģiskām manipulācijām, viņš paliek nesodīts, juristu valodā runājot, šeit “nav nozieguma sastāva”.

Jā, pierādāmība ir psiholoģisko noziegumu vājā vieta. Sitienus, draudus, paraksta viltošanu un visus citus kriminālpārkāpumus, kādus mēs pazīstam līdz šim, pierādīt ir salīdzinoši vienkārši. Ar psiholoģisko saskarsmi starp cilvēkiem tā gluži nav.

Tomēr nav jāsteidzas apgalvot, ka tas ir neiespējami. Tiesa taču jau tagad nereti izmanto psiholoģiskās ekspertīzes. Arī kritērijus, kuri jāizvirza psiholoģisko noziegumu identificēšanai, ir jāizstrādā, likumdevējiem talkā pieaicinot psihologus.

Psiholoģiskie noziegumi būtībā ir arī visa veida magu, astrologu, gaišreģu, zīlnieku, zintnieku, numerologu, grafologu utt. pakalpojumu piedāvājums. Arī tā būtībā ir psiholoģiska manipulēšana ar cilvēkiem. Problēma ir tikai tāda, ka šo brīnumdaru klientūra sevi par cietušiem parasti neatzīst. Taču tā varētu būt katra cilvēka paša izvēle – arī visi apzagtie un piekautie negriežas policijā. Likumdošanas uzdevums būtu radīt aizsardzības mehānismu tiem cilvēkiem, kas vēlas sevi aizstāvēt. Ja kāds domā, ka viņam un viņa tiesībām nav nodarīts nekāds kaitējums – arī tā domāt ir viņa tiesības.

Nevalstiskajām organizācijām šeit patiesi būtu plašs un interesants darbalauks. Mēs nevaram tikai vaimanāt, ka Latvija Eiropai nelīdzinās. Mēs varam kaut ko vismaz mēģināt darīt, lai tā tai līdzinātos pēc iespējas vairāk.

Kristīne Jākabsone,
Nevalsts organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja