Ir atkal pavasaris un uz sliekšņa – jaunā tūrisma sezona. Kaut gan ekonomiskā krīze itin plaši liek sevi manīt visā pasaulē un tas neizbēgami atsauksies arī uz tūrisma jomu, tomēr mūspusē šajā biznesā iesaistītie ļaudis cer, ka arī šovasar sagaidīsim pie sevis tuvākus un tālākus viesus.

Tomēr viesus gaidot, allaž der padomāt par to, ko celsim tiem priekšā. Tā arī šoreiz – tūrisms jau sen ir definēts, kā viena no Latvijas tautsaimniecības prioritārajām jomām, taču cik daudz reāli tiek darīts tūristu piesaistīšanai? Nē, ne tūrisma jomas uzņēmēju dārziņā ir šis akmens. Drīzāk gan varētu teikt, ka tie, kuru pienākumos ietilpst sakārtot likumdošanu, vidi un infrastruktūru, ir ar muti Rīgā, bet ar darbiem aizkrāsnē.

Un te mēs varētu skatīties plašāk, nekā tikai konkrētu tūrisma programmu piedāvājumu. Viens no šausminošākajiem piemēriem ir mūsu bēdīgi slavenie ceļi. Nav nemaz jānokļūst “vecajā Eiropā”, pietiek pārbraukt Lietuvas robežu, lai, vismaz no ceļu kvalitātes viedokļa raugoties, šķistu, ka esi nokļuvis citā pasaulē. Jautājums – kāpēc lietuvieši var, bet latvieši nevar? Vai gan lietuvieši ir daudz savādākā ekonomiskajā situācijā, un, ja ir, tad kāpēc, jo visi taču no tās pašas Padomju Savienības vien nākam? Ko daudzās institūcijas, kas darbojas šajā jomā, dara un kur paliek tām “aizpludinātie” miljoni?

Tālāk nedaudz tomēr pieskarsimies tūrisma piedāvājumam. Būsim godīgi – Latvija nav zeme, uz kuru cilvēki brauks astoto pasaules brīnumu skatīties. Mums nav siltu dienvidjūru un eksotiskas dabas. Un arī Latvijas ainavas – mums tās ir skaistas, jā, bet droši vien pasaulē ir vietas, kur ir iespaidīgāki dabas skati. Vai tas ir Latvijas noniecinājums? Nē! Tikai konstatējums, ka tūrisma jomā mums jāatrod kaut kas, ko mārketingā sauc par “unikālo darījumu punktu”, t. i., kaut kas, ar ko izcelties pārējo vidū. Tūrisma Attīstības Valsts aģentūras speciālisti ir izpētījuši, ka tas varētu būt veselības tūrisms. Ļoti saprātīga ideja, ņemot vērā to, ka Jūrmala un mūsu pašu Liepāja kādreiz bija tuvu un tālu izslavēti, Eiropas aristokrātijas iecienīti piejūras kūrorti. Mums ir jūra (bet jārūpējas, lai tā netiktu piesārņota!), priežu meži (bet jārūpējas, lai tie netiktu izcirsti!), jūrmalas smiltis, kurām piemītot dziednieciskas īpašības. Tātad, priekšnoteikumi ir. Bet arī te ir jānāk talkā valstij – ir vajadzīga likumdošana, kas atbalstītu bioloģisko lauksaimniecību (jo dziedniecībai par labu noteikti nāk dabīga un ekoloģiski tīra pārtika, nevis lielveikalu ķīmija) un ekoloģiski tīras vides sakārtošanu (vairāki lauksaimnieki atzinīgi vērtē, piemēram, iespēju audzēt ārstniecības augus). Diemžēl parasti nekad nesagaidām neko vairāk par roku plātīšanu – mums jāklausa Eiropai un visu jālikvidē: ražošanu, zvejniecību, slimnīcas, lauksaimniecību…

Un, protams, arī vispārējai vides sakārtotībai ir nozīme, veidojot tūrisma programmas. Piemēram, Latviju ik gadu apmeklē daudzi baltvāciešu, kuri šeit meklē savas saknes. Kāpēc neizmantot viņu interesi par vēsturi, kā iespēju Latvijas zemes attīstībai? Bet, cik ar baltvāciešu vēsturi saistīto objektu ir kaut vai tikai normālā stāvoklī? Pat, ja atliekam uz brīdi malā muižas un bruņinieku pilis, kuru lielākā daļa ir sagruvusi vai drīz sagrūs. Ir daudz citu vēsturisku objektu, dažādos aspektos saistītu ar baltvācu vēsturi Latvijā. Turklāt vēsturiskos objektus nereti ir iespēja atjaunot, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus. Tā taču būtu iespēja ne vien tūristus piesaistīt, bet arī pašiem savu ikdienas vidi sakārtot! Tā kā šie objekti bieži vien neatrodas privātpersonu īpašumā, būtu nepieciešama pašvaldību speciālistu iniciatīva. Diemžēl tas notiek visai kūtri.

Protams, ka mēs nevaram uzskaitīt visus momentus, kas traucē reālai tūrisma attīstībai Latvijā. Tūrisma paveidu ir daudz un vairākus no tiem Latvijai ir pat ļoti reāli attīstīt. Taču bieži nevar saprast, kā tieši pietrūkst – izpratnes vai vienkārši vēlēšanās.

Kristīne Jākabsone,
nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja