Centrālajos medijos izskanējusi informācija, ka Latviju, iespējams, gaida divi, viens otru izslēdzoši, referendumi – par to, lai valsts finansēta izglītība būtu tikai latviešu valodā un par to, lai krievu valodai būtu oficiāls otras valsts valodas statuss Latvijā.

Amatpersonas lielu varbūtību nepieļauj, ka abi referendumi varētu sasniegt kvorumu, tomēr ir nedaudz neziņā par to, ko tad, ja nu tomēr tā notiks.

Pēdējos gados modē nācis integrācijas vārds. Latvijā darbojas pat īpašs Sabiedrības integrācijas fonds, nesenā pagātnē ar integrācijas jautājumiem nodarbojās arī īpašs ministrs. Tomēr integrācijas vezums itin spītīgi negrib kustēties no vietas. Protams, to nevar teikt par visiem integrācijas aspektiem – nevar noliegt, ka esam panākuši diezgan daudz (un īpaši te varam uzteikt Liepāju), piemēram, tajā ziņā, lai cilvēki ar invaliditāti varētu piedalīties sabiedrības dzīvē. Tomēr sāpīgākais jautājums Latvijā ir un paliek integrācijas jautājumu starpnacionālā puse.

Tomēr Latvijā (un, protams, tajā skaitā Liepājā) ir ne mazums cilvēku un nevalstisko organizāciju, kas ir ieguldījuši daudz godprātīga darba, lai sekmētu integrāciju – nu, kaut vai gatavojot cilvēkus naturalizācijai. Mācot latviešu valodu, mācot vēsturi. Kādas ir viņu domas – kāpēc sabiedrība joprojām ir sašķelta, kāpēc vairāk kā divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas vēl ir iespējama šāda absurda situācija, kā gadījumā ar referendumiem? Vārdos neminēsim ne cilvēkus, ne organizācijas, sniegsim tikai ieskatu raksturīgākajos viedokļos. Turklāt nemēģinot tos komentēt, apstrīdēt vai arī tiem piekrist.

“Šī problēma nav atrisināma. Krievu kopiena ir ļoti pašpietiekama. To nevar regulēt ne ar likumu, ne ar aicinājumu nerunāt ar krieviem krieviski. Nu, nerunāsim ar viņiem krieviski. Un tad? Krievu kopiena Latvijā var iztikt vispār nekomunicējot ar latviešu kopienu. Tāpēc par šo situāciju daudz var runāt, bet reāli tajā nekas nav maināms.”

“Visa vaina ir vienotas vēstures koncepcijas trūkumā. Latviešu skolās joprojām māca, ka bija okupācija, krievu skolās – ka atbrīvošana. Šeit varētu līdzēt akcentu pārstatīšana – proti, ja arī latviešu skolās runātu nevis par “krievu okupāciju”, bet komunistiskās Padomju Savienības okupāciju. Galu galā arī krievu tauta taču cieta no komunistiskā režīma un arī latviešu vidū bija komunisti. Un vēl. Latvijas vēsturi taču reāli skolās nemāca. Tikai 1918./ 1919. gada brīvības cīņas un tad – 1940. gada okupāciju. Bet visa bagātā Latvijas valsts saimnieciskā, politiskā un kultūras vēsture, kas bija starplaikā? Noklusējot šo vēsturi, mēs netieši atbalstām stagnātisko vēsturnieku izplatīto versiju, ka te bija atpalikusi buržuju valstele.”

“Ir vairākas it kā pat ļoti latviskas profesionālās vidusskolas, kur skolotāji vārdos deklarē latviskumu, kur krievu valodas nav pat mācību priekšmetu sarakstā, kur krievu jauniešiem oficiāli jau tagad jāmācās latviešu valodā. Realitātē daudzās no šīm skolām krievu jaunieši pat mājasdarbus var nodot krievu valodā, ja nespēj tos izpildīt latviski. Vai tur var vainot pašus jauniešus? Skolotāju varā taču būtu šo situāciju nepieļaut. Vēl vairāk – tas būtu viņu pienākums.”

“Nav nekā nosodāma vēlmē redzēt latvisku Latviju. Tikai jāsaprot, ka latvisku Latviju neveidos “latviski krievi” – lai būtu latviska Latvija ir nepieciešami “latviski latvieši”. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka latviskas Latvijas nekad nebūs, ja latviešu jauniešiem nekā neizteiks latviešu kultūra. Diemžēl tas jau tagad notiek. Latviešu literātu, aktieru, gleznotāju, mūziķu vārdi latviešu jauniešiem ir tukša skaņa. Izglītībai ar steigu ir jāatgriežas pie latviešu kultūras latviešu skolās. Citādi tam visam nebūs nekādas jēgas, pat ja arī izdotos panākt, lai krievi izglītotos un runātu latviski.”

Protams, ir arī radikālāki viedokļi, taču radikālisms vēl nekad nevienu pie labiem rezultātiem nav novedis. Lai kādi būtu cēloņi, sašķeltības ēna pār Latvijas sabiedrību ir realitāte. Diemžēl jāapzinās arī fakts, ka taisnība ir tiem, kas saka – liels skaits valstij nelojālu iedzīvotāju zināmos apstākļos var kļūt par draudu valsts neatkarībai.

Vai no šīs situācijas ir izeja? Grūti pateikt. Viennozīmīgi var teikt tikai to, ka ir absolūti neiespējami padarīt lojālu kādu, kas pats vēlas būt nelojāls. Tā ir patiesība, ko vajadzētu skaidri un gaiši pateikt visām tām Eiropas Savienības augstajām amatpersonām, kas Latvijai pārmet “nepilsoņu problēmu”. Jo, lai kādi nebūtu Latvijas valsts un naturalizācijas procesa trūkumi, viens ir pilnīgi skaidrs – nepilsoņi ir nepilsoņi tikai un vienīgi tāpēc, ka paši VĒLAS tādi būt. Un, ja cilvēks pats nevēlas naturalizēties, tad arī vienkāršojot naturalizācijas procesu līdz bezgalībai, allaž atradīsies kāds, kam vēl aizvien būs “par grūtu”.

Kristīne Jākobsone,
Nevalsts organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja