Būt starp tiem, kas šonedēļ piedalās Starptautiskajā kristīgās žēlsirdības projektā, apciemojot aptuveni 2500 cilvēkus un ģimenes viņu mājvietās, liepājniekiem organizējot dažādus pasākumus, ir milzīgs prieks. Cilvēki ir ļoti aizkustināti, labprāt pieņem dāvanas – sagatavotās pārtikas pakas. Taču pats galvenais ir tas, ka mums ir dota iespēja satikties, aprunāties, sniegt morālo atbalstu, kas, manuprāt, ir pats galvenais un vajadzīgs.

Diena mums paiet ļoti piepildīti. Akcija Liepājā norisinās no 24.februāra līdz 3.martam. Šeit ieradušies ap 500 cilvēku no visas pasaules. Esmu ļoti raibā sabiedrībā. Darbojos vienā komandā ar dažādiem valstu pārstāvjiem. Veiksmīgākai komunikācijai man uzticēti tulka pienākumi. Cilvēki mūs uzņem ļoti atvērti, nebaidās vērt sava mājokļa durvis. Iespējams, viņi dzirdējuši, ka šāda akcija norisināsies, tāpēc uzticas.

Spilgti palicis atmiņā viesošanās pie kādas sievietes. Viņa mūs vēlīgi nosēdināja, šķiet, pacienāja ar pēdējo atrasto zaptes burciņu, maizīti. Dodot pārtikas paciņu, viņa atzinās, ka neko tik daudz visas savas dzīves laikā nav saņēmusi. Tajā iekšā ir ļoti daudz kas: zirņi, makaroni, griķi, auzu pārslas, margarīns, konservi, zivis u.c. pārtikas preces. Cilvēki pat grib mums samaksāt. Nākas skaidrot, ka tās dodam bezmaksas. Tas ir veids, kā cilvēkiem pateikt, ka Dievs viņus mīl un nav aizmirsis. Ir, kas aiz aizkustinājuma, apraudas. Manuprāt, šajā akcijā pats galvenais nav ēdiens, ko dodam, bet gan vēsts, ko sludinām.

Pilsētas viesi šeit nav ieradušies kā tūristi. Viņi savās darbavietās speciāli ir paņēmuši brīvdienas, savukārt jaunieši atprasījušies no skolām, lai varētu atbraukt un piedalīties žēlsirdības projektā. Viņi ceļojuši padsmit stundas, lai nokļūtu pie mums. Lai to darītu, katram ir sava motivācija. Ir, kas šādās akcijās piedalījušies jau vairākus gadus. Jā, varbūt daļai jauniešu tas liekas kā viens liels tusiņš, taču izklaidei laika ir maz.

Esam izmitināti Liepājas 15.vidusskolā pa klasēm. Guļam uz grīdas guļammaisos. Mani nekas netraucē – kā vakarā aizmiegu, tā no rīta pieceļos. Ar apstākļiem esmu apmierināta, arī ar kopējo organizāciju. Tas, ka varbūt ir kādi trūkumi, jārēķinās, sevišķi, ja iesaistīti tik daudz cilvēku. Mums ir savi noteikumi – neviens nedusmojas, neviens neapvainojas un, ja rodas problēmas, tad tās mēģina atrisināt pats. Tos cenšamies ņemt vērā, bet kopumā visi ir draudzīgi, palīdz viens otram, ja nepieciešams. Atmosfēra ir ļoti pozitīva.

Kristīne Ozoliņa,
brīvprātīgā, kristiete