Neviens, protams, manus iespaidus neprasa un nevienam viņi nav vajadzīgi, tomēr šis tas sakāms man ir. Kā pēc dabas diezgan pozitīvs džeks, sākšu ar negatīvo, lai uz pozitīvās nots var noslēgt.

Šis bija desmitais bīčpārtijs. Desmitais. Tas ir divciparu skaitlis. Tā kā šis ir desmitais bīčpārtijs, tas nozīmē, ka pagājuši deviņi gadi kopš pirmā. Tas ir diezgan ilgs laiks. Pietiekami ilgs laiks, lai izdomātu kā noorganizēt grupām iespēju savus aparātus pārvietot, ja ne festivāla darbinieku spēkiem, tad vismaz izdomāt kā varētu kur tuvāk piebraukt un tā. Visām grupām. Man šis jautājums ir sāpīgs, jo no “D-Light” telts stiepāmies kaut kur tur prom uz Pūt Vējiņiem divas reizes, ar smagiem aparātiem. Nu tas nav kūl. Nemaz.

Nēēēēēnormāls troksnis VISUR. Kāpēc vajadzīgs nenormāli skaļš tucenieks no katra karuseļa, ja apkārt ir skatuves un teltis? Runāt pa telefonu vispār nekādā veidā nav iespējams nekur.

Skatuves un laiki. Jā, protams, labi sanācis, ka varam kaut ko novelt arī uz laikapstākļiem. Bet lietus jau sen bija beidzies, kad kārtējo reizi notika tas pats ārprāts kas visus citus gadus. Ja grupai ir paredzēts spēlēt 40 minūtes, viņai jāspēlē 40 minūtes. Ja paredzēta stunda – jāspēlē stunda. Nevis standarta scenārijs – grupa nospēlē savu laiku, publika pieprasa encore, un tad grupa aizņemsies kādas 10 minūtes no nākamās (vai 15 “Pērkona” gadījumā), un beigās, grupa kas godīgi nopelnījusi iespēju spēlēt šajā festivālā dabū uzspēlēt 18 minūtes. Nav kūl. Nemaz.

Par to, ka mājaslapā bija viena informācija, bukletiņos cita, un vēl kaut kur vēl kāda, un beigās tāpat citādāka, par to jau arī laikam nav vērts daudz runāt. Taisnības labad, jāpiebilst, ka varēju festiņu apmeklēt tikai trešajā dienā.

Nu tad pie pozitīvā – Liepājā kaut kas notiek un tas ir jauki. Šeit atkal uzreiz jāpārslēdzās pie negatīvā, jo nākamgad jau tirkīzzilums Liepājā vairs nebūšot populārs. Un bēdīgi tas ir, bet ko padarīsi. Kas te vainīgs – dome, Mediņi, klimats – tas mani laikam neinteresē. Skaidrs ir tas, ka mums bija kaut kas, varbūt ne gluži tik labs, kā gribētos, bet tomēr kaut kas, kas nemaz nebija arī tik šausmīgi slikts, bet nākamgad laikam nebūs nekas.

Tomēr mēģinot pozitivitāti saglabāt līdz galam – varam nākamgad apmeklēt “Positivus”, tur kā reiz viss notiek laikā, neviens nekaujas, visi ēd pieklājīgi, pie galdiem un sarunājas ar nepazīstamiem cilvēkiem, necenšoties iebāzt vienā teikumā maksimāli daudz lamuvārdus.

Kristofers Knesis,
mūziķis