saka Ināra Kalnarāja. Un piebilst, ka tā teikuši mūsu senči, apliecinot latviešu sīkstumu.
Folkloras kopas ”Atštaukas” un tās dalībnieču sīkstumu nevienam vairs nav jāapliecina. Visos Liepājas vējos ārdētās sievas sīksti stāv ar abām kājām Liepājas zemē un pamanās ne tikai pašas sev, bet arī citiem radīt prieku.

Pēc nedaudz vairāk kā mēneša sagaidām lielu notikumu – Latvijas valsts proklamēšanas deviņdesmito gadskārtu. Droši vien jau jābūt patiesiem pret sevi un citiem un jāsaka – negaidām jau mēs to gadskārtu gluži tā, kā būtu gribējuši. Tai ticībai, ar kuru gājām uz barikādēm, ar kuru bijām gatavi iet kailām rokām pret tankiem – no tās vēl palikusi pāri karotīte medus, kurai pa virsu uzgāzta muca darvas. Un tas nav tāpēc, ka mēs būtu gribējuši nereālas lietas. Tas ir tāpēc… Lai nu paliek- kāpēc. Tik skumjākais visā ir tas, ka nav vairs okupantu, uz ko novelt vainu. Būs vien jāskatās spogulī un vainīgie jāmeklē tur.

Lai nu kā – jubileja tuvojas. Un nav jau tikai sliktais vien. Tāpēc arī aprunājāmies ar Ināru Kalnarāju – par to, kā ”Atštaukas” domā sagaidīt lielo notikumu.

Visiem tagad pienākuši grūti laiki un ”Atštaukas” nav izņēmums. Presē nesen uzvirmoja informācija, ka ”Atštauku” mītnes – ”Namīna” – pastāvēšana ir apdraudēta. Ja skatāmies patiesībai acīs, tad ir jāatzīst, ka vēl šodien nav iespējams, liekot roku uz sirds, pasacīt – vai šo vietu vairāk pazīst kā ”Namīnu” vai arī kā Pētera I namiņu. Un tomēr… Bet ko tad pašas atštaukas? Kā vienmēr – optimistiskas. Un arī valsts jubilejai ”Atštaukas” ir sagatavojušās, tāpēc visus mīļi aicina 18. novembrī pulksten 15.00. uz ”Namīnu”, kurā sola celt mums priekšā ”Pilskalna programmu”.

Kas ir ”Pilskalna programma”? Ināra Kalnarāja: ”Tā ir programma, kas veltīta mūsu vēsturei. Tajā ir latviešu tautasdziesmas, sakāmvārdi, buramvārdi, skaidrojumi no vecām vārdnīcām, piemēram – kas ir latvietis?” Jā, kas ir latvietis? To ”Atštaukas” sola pateikt, ja aiziesim astoņpadsmitajā novembrī uz ”Namīnu”. ”Esam atradušas, piemēram, XV gadsimta vācu vārdnīcās ietvertus skaidrojumus par to, kas ir latvietis.”

Ināra Kalnarāja: ”Kas latvietim palīdzēja izdzīvot? Labestīgs spīts, tikums, latviskā dzīvesziņa. Man ārkārtīgi patīk tā līdzība par tām divām vardītēm, kas iekrita krējuma mucā, kur viena laidās dibenā, bet otra tik ilgi kūlās ar kājelēm, kamēr krējumu sakūla sviestā. Arī latvietis jau vienmēr bijis spiests kulties. No tā jau arī radies tas teiciens par (ne)līšanu dzīvam zemē. Lai vai kas nāk – viss jāiztur.”
Jā. Atbildes meklēšana uz jautājumu – kas ir latvietis? – mūsdienās nesokas viegli. Kas ir latvietis – savas zemes arājiņ(i)s vai visu kungu kalps? Un tomēr. Pasaulē ir valstis, kas ir atzīmējušas jau savas pastāvēšanas tūkstošgades. Latvija vēl nevar lepoties pat ar simtgadi. Bet vai tas būtu tik maz, ja mēs gribētu ieklausīties nedaudz piemirstajā Rainī un teiktu – mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba? Nē. Un tāpēc tumšajā veļu laikā, kad iekrīt šie svētki, aiziesim pie ”Atštaukām” – paklausīsimies un padziedāsim līdzi. Un noteikti uzzināsim daudz jauna. Latvijas apaļā jubileja nav uzskatāma par lappuses aizšķiršanu, bet gan jaunas lappuses atšķiršanu. Šajā jaunajā lappusē vajadzēs kaut ko ierakstīt. Bet, lai mēs zinātu, ko rakstīt jaunajās lappusēs, mums jābūt lasījušiem to, kas stāv ierakstīts Latvijas garo un bieži arī tumšo vēstures gadu lappusēs. Uzzināsim to caur tautas dziesmām un teiksmām!

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece