Dzīvojot rajonā, kur tavs mājoklis ir rūpnīcas un centrālo ielu ieskauts, uz nekādām dižām ekstrām nevar cerēt, nav ne skaistu skatu, ne miers un klusums. Tomēr, ņemot vērā ģimenes maciņa biezumu, tā nosacīti ir pašu izvēle.

No vienas puses šī solījās būt citāda vasara, jo uz rekonstrukcijas laiku atslēdza “Liepājas metalurga” martena krāsnis. Skatam šobrīd nepaveras sarkans izmešu mākonis, kas veļas pa skursteņiem, un arī trokšņa nav. No otras puses – Liepājas vizītkartes, Brīvības ielas rekonstrukcija, draudīgi tuvojās abām dzīvojamām ēkām dzelzceļa pārbrauktuves tuvumā, tostarp manai.

Brīvības ielas rekonstrukcija, protams, ir apsveicams solis pilsētai, lai arī rada virkni saspringtu momentu un neērtību šoferiem, riteņbraucējiem un gājējiem. Šogad vispār pilsēta pārrakta krustu šķērsu, steidzot izmatot Eiropas naudiņu, tomēr virkne nejēdzību mazina prieku par attīstību un gaidāmo rezultātu. Neko jaunu nepateikšu, piemēram, par stilu, kādā Liepājā norit komunikāciju ieguldīšanas darbi. Tā notika arī manas mājas pakājē. Vienreiz pārrok, padara darāmo, aizrok, bet pēc nedēļas pa to pašu vietu rok vēlreiz. Vai tiešām plānojot darbus nevar saskaņot un izdarīt visu vienlaikus?

Brīvības ielas remontdarbu laikā esmu pieņēmusi, ka mana dzīve šobrīd rit būvlaukumā, tomēr, katru dienu šķērsojot ceļu līdz Zemnieku ielai kājām vai braukšus ar riteni un atpakaļ, pasprūk pa kādam lamu vārdam un ir krietni jānoskaņojas pirms doties ceļā. Par gājējiem, šķiet, domāts nav vispār, kaut gan atbildīgie apgalvo, ka viss tiek nodrošināts iespējami labākā līmenī. Te nu jājautā, kas kuram ir iespējami labāks līmenis? Pie mums tas laikam ir spraukšanās starp bedrēm, smilšu kalniem, nemitīga putekļu rīšana un kāju laušana lavierējot starp nesavāktiem asfalta gabaliem, un nav saprotams, kam jāuzņemas atbildība, visi rausta plecus. Bet savākt asfalta gabalus taču nav sarežģīti.

Ja ielu šad tad tomēr apzinīgi nolaista, tad vietu, kur kādreiz bija gājēju ietve, it sevišķi sausā laikā, šķērsot ar tīrām kājām nav iespējams. Kāds varbūt teiks, ka tas ir sīkums, uz vispārējā fona un darbu apjoma, un, visticamāk, tā arī ir. Vēl kāds teiks, ka te nedzīvo tik daudz cilvēku, lai lieki iespringtu un padomātu par gājējiem. Bet, atvainojiet, šeit ik dienu ceļu uz savu darba vietu mēro “Liepājas metalurga” strādnieki. Un viņu nav mazums. Pateicībā var raidīt skatienus augšup, ja līst lietus, jo tas uz mirkli nosit putekļus. Bet realitāte sausā laikā ir šāda – piemāju dārziņos augošās puķes zied putekļu ziediem, pāri zaļajam žogam nemitīgi veļas smilšu putekļu mākoņi, bet par logu atvēršanu var aizmirst, ja arī to izdara, tad palodzes paliek melnas.

Paklausoties spēkratu vadītāju teikto, arī viņiem nav nekāda vieglā dzīve. Visi jau saprot, ko nozīmē ielu rekonstrukcija, tomēr ir elementāras lietas, kuras gribētos, lai ievēro. Un būtu jāievēro. Kaut vai saprāta robežās nodrošināt kaut cik cilvēcīgu braukšanu un iešanu. Bet dzīvē viss ir savādāk. Un atkal, šķērsojot posmu ap dzelzceļa pārbrauktuvi, ir skaidrs, ka šoferiem un gājējiem jāatvadās no daļas neatjaunojamo nervu šūniņu.

Bet – viss ir labs, kas labi beidzas! Atliek vien cerēt, ka darbi tiks pabeigti laikus, proti, solīts, ka šajā rudenī, un, vērojot rosību uz Brīvības ielas, gribas ticēt, ka tā būs.

Laura Drēziņa,
Brīvības ielas iedzīvotāja