Dzīvojot starp vienu no centrālajām ielām Liepājā – Brīvības ielu, pa kuru traucas neskaitāmi auto, un metalurga rūpnīcu, pa kuras skursteņiem dažbrīd veļas ķieģeļsarkanu dūmu vāli, pat šausminoši iedomāties, kas tiek filtrēts caur manām plaušām. Ja vēl ģimenē ir mazs bērns, tad, var teikt, ka dzīvsvarīgi ir uzņemt kādu skābekļa devu.

To manā rajonā nodrošina Raiņa parks, kas kā veldzējoša oāze, īpaši gada plaukstošajā laikā, uzņem savā paspārnē.

Raiņa parks, šķiet, ir nozīmīgs visiem šajā rajonā dzīvojošajiem, tā ir vieta, kur lēni pastaigāties ar ratiņiem, vieta, kur pavadīt brīvdienas spēlējot bumbu, izvest pastaigā savu četrkājaino draugu un dzīves steigā pamanīt, kas notiek dabā.

Ir arī Raiņa parka otra puse – neapgaismotība, kas liedz arī vakarā droši doties cauri parkam, jo tumšajās takās savu vietu rod pudeles brāļi, kas kā zvirbuļi satupuši uz apdrupušiem soliņiem ar savām dzēruma klaigām biedē garāmgājējus un uzliek parkam bīstamības zīmogu.

Jā, bija laiks, kad šķita, ka Raiņa parks ir tāds pilsētas pabērns. Nu pilsētas vadība sasparojusies, jau notikuši šādi tādi labiekārtošanas darbi ar Eiropas Savienības naudiņas atbalstu, un šobrīd dome aicina iedzīvotājus piedalīties sabiedriskajā apspriešanā par iespējamajām pārmaiņām parkā. Šī nu ir tā reize, kad Raiņa parka rajonā dzīvojošajiem vajadzētu sasparoties un doties izteikt savu viedokli. Šī būs pirmā reize, kad to darīšu arī es. Pagaidām pieejamajā informācijā nekur nav minēts par man īpaši aktuālu tēmu – bērnu laukuma labiekārtošanu, ja to var nosaukt par bērnu laukumu. Viena apdrupusi smilšu kaste, satrūdējuši koka celmi un pāris koka dzīvnieku. Skumji šķiet, ka Jūrmalas parks lepojas ar savu bērnu pilsētiņu un pat dažā pilsētas daudzstāvu mājas pagalmā ir ierīkotas solīdas šūpoles un citi atrakciju elementi, bet Raiņa parkā – vienīgajā zaļajā atpūtas zonā Jaunliepājā, jāsamierinās ar drupačām. Vai tiešām visu šo gadu gaitā bijis grūti ierīkot šūpolītes un kādu šļūckalniņu? Un pienācīgi atjaunot smilšu kastes koka ietvaru, lai nav jābaidās, ka bērns savainosies ar kādu sarūsējušu naglu?

Domājot par Sabiedriskās apspriešanas galveno iemeslu – potenciālo suņu laukumu, šķiet – kāpēc ne? Labāk, lai četrkājainie mīluļi pastaigājas tam īpaši paredzētā vietā, lai nav jābaidās, ka suns, brīvi skrienot, kā tas Raiņa parkā itin bieži notiek, neiekamps bērnam. Atšķirībā no suņa saimnieka, kas zina, ka viņa suns ir draudzīgs un nekož, neskatoties uz bargo riešanu, to taču nevaru zināt es! Tomēr sirds iesāpas par nelietderīgajiem kokiem, kurus plānots likvidēt suņu parka labā. Katrs no kokiem ir kā ķieģelis mūrī, kas norobežo no mašīnu dunoņas un izplūdes gāzēm. Koku lietderību/nelietderību gan esot novērtējuši speciālisti, vieglāk jau ir cirst nekā paprātot, cik no šīm likvidēšanām varētu apiet…

Raiņa parks valdzinošs šķiet ar tā nosacīto nesamaitātību un dabiskumu, pavasarī pureņu dzeltenais paklājs, putnu dziesmas, koku paēna, īstu alkšņu meža sajūtu var izbaudīt zonā, kas atrodas tuvāk Zemnieku ielai. Ceļā uz centru es izvēlos tieši šīs koku ieskautās takas, kas sniedz spēku pirms ieiešanas realitātē. Cerams, tur nav daudz nelietderīgo koku…

Līdz 25. janvārim vēl ir laiks izteikties mums, kam Jūrmalas parks nav rokas stiepiena attālumā!

Laura Drēziņa