Intervija ar dramaturgu un radio raidījuma “Lasām un pļāpājam” vadītāju Lauri Gundaru.

– Kā ieinteresēt bērnu lasīt grāmatas?

– Tas tomēr katram ir ļoti individuāli. Nav tāda stingra likuma. Bieži vien saka – vajag ar savu piemēru rādīt. Ja vecāki lasa, tad bērns arī lasīs. Bet esmu novērojis, ka ne vienmēr tas tā notiek.

Man šķiet, ka visefektīvāk ir, ja tu lasi viņam priekšā.

Un nevis tāpēc, ka viņš nemāk lasīt. Viņš jau to var prast, bet tu pēc iespējas ilgāk lasi viņam priekšā, lai būtu iespēja parunāt par to, kas stāstā rakstīts, lai tas iniciētu sarunu vispār par dzīvi.

Beigu beigās mums godīgi jāatzīstas, cik tad bieži mēs vispār ar saviem bērniem parunājam par dzīvi. Ikdienā pārsvarā ir tikai praktiskas, lietišķas sarunas, bet tādai sirsnīgai parunāšanai par to, kāda tā pasaule izskatās, vajag iemeslu.

Un grāmata var būt tieši tas iemesls.

– Jūsu vērtējums par mūsdienu bērnu grāmatām.

– Es tās varu tikai paslavēt. Gan vizuāli, gan saturiski. Mūsu mākslinieku devums ir ļoti būtisks – viņi rada veselu pasaules uztveres modeli.

Mums vairs neder vienkārši štruntīgi zīmējumi – dzīve prasa nosacītības un realitātes sakausējumu, un tieši mūsu bērnu literatūras ilustrācijās tas ir izcili redzams.

Arī grāmatu saturs ir ļoti mainījies – bērnu literatūra kļuvusi daudz reālāka,

pietuvināta dzīvei atšķirībā no tā, kāda tā bija tad, kad es pats biju bērns. Līdz ar to vieglāk spējam identificēties ar grāmatas tekstu.

– Kopš vadāt radio raidījumu “Lasām un pļāpājam”, kādi ir jūsu novērojumi?

– Pozitīvais ir tas, ka bērni ir ļoti gudri. Mēs pat neapzināmies, cik mūsu bērni patiesībā ir spējīgi un uztver dzīvi dziļi.

Raidījums to pierāda – gan man no iekšpuses, gan klausītājiem, kas dzird, cik atšķirīgs cilvēks var būt tikai izmērā, nevis saprāta līmenī.

Cilvēks jau no piecu gadu vecuma ir tieši tāds pats cilvēks jebkuros citos vecumos.

Bieži vecāki nenovērtē bērnu spējas. Bet viņi domā, jūt, saprot – tikai savā ritmā.

– Un kas būtu tas negatīvais, ko esat pamanījis?

– Drīzāk grūtības, kam jāpievērš uzmanība. Lasītprasme šodien ir kļuvusi problemātiskāka. Raidījumā bērni arī lasa skaļi, un redzu, ka daudzi burto vēl 3. klasē.

Te nav runa par vienu vai diviem bērniem, bet samērā daudziem lasīšana sagādā grūtības.

Jādomā, kāpēc tā ir. Varbūt skolā vajadzētu turpināt lasīt skaļi arī vecākajās klasēs, ne tikai sākumskolā. Tas palīdzētu pārvarēt kautrību, bailes kļūdīties, kompleksus.

Cilvēkam dažbrīd ļoti grūti ir lasīt skaļi – un tieši tāpēc šo prasmi vajadzētu stiprināt.

– Kādi būtu jūsu ieteikumi vecākiem?

– Piespiest bērnu nevar. Vienīgais veids, ko jau minēju, lasiet kopā ar bērnu. Sēdies vakarā pirms gulētiešanas un lasi.

Es saprotu – mēs visi esam noguruši, dzīve grūta, bet varbūt ieguvums no tā ir daudz lielāks, nekā šķiet.

Lasīšana kopā ar bērnu ir vienkāršākais veids, kā tikt viņam tuvāk, saprast, kā viņš redz pasauli, un reizē arī pašam uz mirkli apstāties.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.