Gribētos jau teikt kaut kādas pozitīvas lietas, taču pirmais, kas nāk prātā, ir ārkārtīgi zemais sabiedrības atbalsts.

Egilam Levitam bijis viszemākais reitings, kāds jebkad Latvijas Valsts prezidentiem bijis. Tur, protams, ir gan objektīvi faktori, gan arī, iespējams, subjektīvs vērtējums no cilvēku puses, bet jebkurā gadījumā

viņam ir vēsturiski zemākā popularitāte.

Otrs, kas iet roku rokā ar to no paša prezidenta puses, ir atsvešinātība un distancētība no tautas. Gan savās uzrunās, gan vēstījumos, ko Levita kungs mēģinājis dot, nav veidojies kontakts jeb spēja sajust sabiedrībā pastāvošo noskaņojumu.

Trešais, kas nāk prātā, ir dažādi jaunvārdi, ar ko mums arī noteikti paliks atmiņā Levita kungs. Visspilgtākais no tiem noteikti ir “valstsgriba”, ko tagad jau gandrīz katrs zina.

Ceturtais punkts, ko es vērtētu kā pozitīvu iezīmi, ir nacionālā orientācija jeb izteikts nacionālisms, kas rezultējās arī vēsturisko zemju likumā, ko Levita kungs iniciēja un virzīja un kas tika pieņemts, lai stiprinātu dažādu Latvijas reģionu vēsturiskās identitātes, palīdzot uzturēt latvisko dzīvesziņu.

Domāju, ka

jaunajam Valsts prezidentam, ņemot vērā priekšteča gaitas, vajadzētu izvairīties no augstprātības, kas, iespējams, ir pat negribēta.

Prezidentam nepieciešama spēja sajust sabiedrību, būt empātiskam, nevis pamācošam. Jo sabiedrībai ļoti nepatīk, ja prezidents ir distancēts no tās, turklāt vēl demonstrē audzinoši didaktisku pieeju.

Prezidentam jāmēģina sajust noskaņu tautā un jābūt vairāk iedvesmotājam, nevis audzinātājam.

Lelde Metla-Rozentāle, politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.