Pirmais, par ko ar bērniem jārunā, sākoties jaunajam mācību gadam, viennozīmīgi, ir ceļu satiksme un drošība. Gan vecākiem, gan pedagogiem pirmajās skolas dienās būtu svarīgi ar bērniem pārrunāt tieši ceļu no mājām uz skolu un no skolas uz mājām.

Noteikti sākumskolas skolēniem, sevišķi 1.klases skolēniem, pirmajā mācību mēnesī ir būtiski, lai vecāki viņus pavadītu līdz skolai un aizvestu mājās. Jo mēs zinām, ka ne visi bērni mūsdienās ir tik attīstīti, lai zinātu, kā jāuzvedas uz ielas, kā jāuzvedas sabiedriskā transportā. Tāpat bieži vien bērni ir ja ne gluži pārgalvīgi, tad neapdomīgi jau nu gan.

Pirms mācību gada sākuma vecākiem kopā ar bērniem, arī jau vecākiem par pirmajām klasītēm, noteikti jāiziet maršruts līdz skolai un no skolas līdz mājām. Un iela jāšķērso tikai pa gājēju pārejām, nevis tur, kur vecāki paši iecienījuši iet – pa tuvāko maršrutu. Jo tomēr tā ir bērnu drošība!

Un ļoti, ļoti būtiski vecākiem ir rādīt bērniem pozitīvu piemēru! Gan satiksmē, piemēram, bērnu pie rokas raujot pāri platajai brauktuvei ar tramvaja sliedēm Liepājas centrā, bet arī citās jomās.

Bez draudiem satiksmē, ceļā uz skolu un no tās ir vēl vairāki apdraudējumi. Viens no aktuālajiem jautājumiem ceļā no skolas ir svešinieki, kuri uzrunā. Bērnam ir svarīgi zināt, ka turklāt ne vienmēr tas var būt pilnīgi svešs cilvēks. Tas var būt arī kāds kaimiņš vai citādi redzēts cilvēks. Jo, kā zināms, bērnu vervēšana nereti notiek tieši no pazīstamu cilvēku puses.

Tāpat arī bērniem jāmāca, ka nedrīkst neko ņemt no svešiniekiem. Ne saldumus, ne rotaļlietas, telefonus u.c. Neko, kas var piesaistīt bērna uzmanību. Arī bērni no pārtikušām ģimenēm šādi ir iekārdināmi.

Kā bērnam to pamatot? Laikam jau tomēr nemitīgi bērnam ir jāstāsta par to, kas notiek apkārt, sabiedrībā. Jāizstāsta bērnam, kādas var būt sekas no šādas saskarsmes, no tā, ja viņš iesaistās. Jo neviens mūsdienās par velti neko nedod! Patiesībā bērnam jau no mazotnes jāmāca, ka par velti ir tikai siers peļu lamatās. Un turklāt tikai otrajai pelei…

Tāpat risks ir mašīnas, kuras var piestāt, lai piedāvātu aizvest. Nedrīkst tajās kāpt iekšā! Jo ir bijuši pat gadījumi, kad slikti beidzas, ja mašīnā paņem pazīstams cilvēks. Tādēļ to nekādā gadījumā nedrīkst!

Šo kārdinājumu varētu novērst tādā veidā, ka bērniem, kuriem tālāks ceļa gabals ejams kājām, nodrošina transportu. Jo, kā zināms, bērni ir slinki iet – izvēlēsies iesēsties mašīnā. Ja nav sabiedriskā transporta, tad vecākiem būtu vēlams braukt pretī. Bet, ja arī tas nav iespējams, tad mēģināt saorganizēt, lai bērns vismaz neietu viens, lai bērni mājup dotos bariņā.

Protams, bērni bariņā var būt pārgalvīgāki. Tas vecākiem jāizvērtē. Jo es esmu pārliecināta, ka viss ir atkarīgs no vecākiem, no audzināšanas ģimenē. Par šiem jautājumiem ir jārunā no agras mazotnes, vismaz jau no bērnudārza vecuma.

Lielākajā daļā gadījumu, protams, autoritāte bērnam ir vecāki. Taču reizēm gadās, ka skolotājs ir bērna autoritāte. Ir gadījumi, kad vecāki mājās liek darīt tā, bet bērns strīdas pretī: bet skolotājs saka, ka jādara citādi.

Vēl viens ļoti svarīgs aspekts, manuprāt, ir drošība mājās – kad bērns atgriezies mājās no skolas. Mēs zinām, ka vairums vecāku strādā, līdz ar ko uz laiku bērns mājās ir viens.

Bērnam jāmāca nekādā gadījumā neatvērt durvis nepazīstamiem cilvēkiem. Arī mazpazīstamiem cilvēkiem. Arī tad ne, ja aiz durvīm stāvošais sakās esam elektriķis vai kas tamlīdzīgs. Bērns ir nepilngadīga persona un pat tad, ja nāk mainīt ūdens skaitītājus, tā ir vecāku atbildība un bērnam šādus pienākumus uzticēt nevar.

Domāju, ka mūsdienās ikvienam bērnam ir pieejams telefons, tādēļ šādās situācijās nekavējoties jāsazinās ar vecākiem un jāziņo par notiekošo.

Mājās riski ir arī atvērti logi, uguns. Liekas it kā elementāras lietas, bet arī par tām ar bērnu iepriekš ir jārunā. Kā zināms, mūsu pilsētā bija ugunsgrēks, kurā gāja bojā puisītis. Jo bērni šādās situācijās sabīstas.

Tādēļ vecākiem nevis vienreiz jāizrunājas ar bērnu, bet jārunā un jārunā, nemitīgi jāatkārto par drošību mājās. Atvērtus logus turēt nevajadzētu, taču bērnam jāizskaidro, ka arī viņam bez pieaugušajiem logus vērt vaļā nevajadzētu. Jo apakšējos stāvos pa atvērtu logu var iekļūt svešinieks, bet augšējie stāvi ar atvērtu logu var būt bīstami bērnam pašam.

Un stāstot jāmin piemēri. Jā, reizēm baisi, bet tieši tā vislabāk bērns uztvers jautājuma nopietnību. Pieredze rāda, ka bērni vislabāk saprot nevis no vārdiem, bet no piemēriem.

Tāpat ar uguni. Taču domāju, ka mūsdienās ir pietiekami modernas tehnoloģijas, lai bērnam nebūtu jādarbina gāzes plīts. Var sagatavot bērnam tādu ēdienu, lai viņš to varētu atsildīt, piemēram, mikroviļņu krāsnī. Un siltu dzērienu var atstāt kaut vai termosā.

Protams, daudzi oponēs. Bet man radu bērns iet 2.klasē un ģimenē tieši tā arī ir. Proti, mamma visu iepriekšējā vakarā sarūpē un saliek uz galda. Līdz laikam, kad vecāki atgriežas, bērnam viss ir, viņam ne par ko nav jādomā.

Vislabāk ar bērnu runāt, sniedzot reālus piemērus. Bet, kā māca psiholoģija, vārdu ”NE” bērni nedzird. Ja sakām: nedrīkst, bērns dzird tikai: drīkst. Tāpēc labāk būtu bērnam stāstīt, veidojot teikumus bez ”ne”. Nevis teikt: nedari tā, bet izdomāt teikumu, kurā būtu ietverts: dari tā. Nevis: nekāp svešā mašīnā, bet: izvairies no svešiniekiem, piemēram.

Jo bērniem kārdinošs ir pats ”Nedrīkst”. Tas ir tik vilinošs, ka to noteikti vajag pamēģināt.

Runājot par bērnu drošību, nedrīkst nepieminēt arī agresivitāti bērnu vidū. Bieži uzsveram par satiksmes drošību un ugunsdrošību, uzsveram drošību fiziskajā vidē, piemēram, ēkas ugunsdrošību utt. Bet ir taču arī sociāli psiholoģiskā vide, kura mūsdienās ir ļoti traumējoša, jo agresivitāte un vardarbība bērnu vidū ir ar pieaugošu tendenci.

Es šo tēmu izvēlējos kā sava maģistra darba pētāmo tēmu. Kā tad bērniem nodrošināt šo drošumu skolā? Jo, kā zināms, ja kādā vidē cilvēks jūtas nedroši, tad sāk ”klibot” sekmes, mācību apmeklējumi.

Varētu teikt, ka bērnu, tāpat kā pieaugušo, vidū ir mobings. Ne visi vecāki ar vardarbību saprot visus vardarbības veidus, lielākoties ar šo vārdu saprot fizisko vardarbību. Bet ikdienā izsmiešana vēl vairāk ietekmē bērna psihi, nekā fizisks pāri nodarījums.

Pirmā ir ģimene, kur bērns sākotnēji iegūst drošības sajūtu. Ar šo pieredzi bērns ienāk skolā. Ja šīs sajūtas bērnā nav pietiekami attīstītas, pedagogam ir svarīgi laikus pamanīt problēmu. Jo emocionālu traumu jau gūst ne tikai varmākas upuris, bet arī notikuma aculiecinieki.

Jā, nereti izglītības iestādēs grēko. Mazs konfliktiņš vai strīdiņs un pedagogi tam nepievērš uzmanību. Bet problēma ir jānocērt jau pašā saknē. Jo nereaģēšana tikai pastiprina agresora vai varmākas izdarības. Ir gadījumi, kad beigās pedagogs jau vairs neko nevar izdarīt – agresors savā varā pakļāvis ne tikai klases kolektīvu, bet arī pedagogu.

Tāpēc ir svarīgi laicīgi iesaistīt atbalsta personālu, sadarboties ar vecākiem. Jo, kā mēs zinām, vecāki visbiežāk šo problēmu noliedz un meklē attaisnojumus. Tāpēc arī pēc pašiem mazākajiem konfliktiņiem jāsāk strādāt ar vecākiem. Jānotiek sociāli psiholoģiskajam darbam gan ar ģimeni, gan bērnu.

Ģimene ir pirmā bērna socializācijas vieta. Un bērnam ienākot skolā, ir būtiski viņam tur nodrošināt drošu vidi savstarpējās attiecībās.

Un ļoti svarīgi ir bērniem jau laikus mācīt konfliktu risināšanu, lai tā būtu konstruktīva. Arī to, kā pareizi reaģēt. Jo gadījumā, ja izcelsies konflikts un es atbildēšu tāpat, tas velsies kā sniega bumba. Un ar bērniem jārunā, lai viņi zina, kā pareizā brīdī vērsties pēc palīdzības.

Kā rāda pētījumi, bērni bieži noklusē par konfliktiem. Jo viņi kautrējas par tiem stāstīt. Daļa izstāsta vecākiem, bet arī vecāki bieži par notikušo noklusē. Bet, kad sniega bumba jau samilzusi, tad jau ir par vēlu sākt ko risināt.

Lielos vilcienos viss atkarīgs no skolas mikrovides. Bet nereti agresijas vai vardarbības veicinātāja ir ģimene. Jo bērni uzvedas tā, kā viņi ir novērojuši.

Līga Feldmane, Liepājas 7.vidusskolas sociālā pedagoģe