Manā audzināmajā 12.d klasē mācās 34 skolēni. Šobrīd aiz muguras ir jau viens no centralizētajiem eksāmeniem, proti, angļu valoda. Ja godīgi, tad lielāks satraukums, manuprāt, viņiem ir nevis par pašiem eksāmeniem (jo īpaši tiem, kas visu trīs gadu garumā ieguldījuši mērķtiecīgu darbu), bet gan par to, ko darīt tālāk: vai visiem izdosies īstenot savas ieceres, iestāties tajās augstskolās, ko izvēlējušies.

Uzskatu, ka izšķirties, kurp doties pēc vidusskolas beigšanas, ir viens no svarīgākajiem lēmumiem, kas dzīvē jāpieņem, vēl jo vairāk tādēļ, ka piedāvājumu klāsts un izvēles iespējas šobrīd ir ļoti daudzveidīgas, bet tajā pašā laikā jārēķinās arī ar daudziem blakus faktoriem: gan tirgus pieprasījumu pēc dotā aroda pārstāvjiem, gan arī katras ģimenes materiālajām iespējām, īpaši gadījumos, ja ir maksas studijas. Līdz ar to, manuprāt, galīgo lēmumu pieņemt nav nemaz tikt viegli – svaru kausos jāsaliek gan paša vēlmes un intereses, gan arī finansiālās iespējas.

Lielākā daļa 12.d klases audzēkņu turpmākās gaitas nolēmuši saistīt ar studijām vai nu Latvijas augstskolās, vai arī ārzemēs, piemēram, Dānijā, Nīderlandē. Tā kā, uzsākot mācības ģimnāzijā, viņi izvēlējās padziļināti apgūt eksaktos priekšmetus, tad daudziem nākotnes nodomi saistās tieši ar studijām RTU, LU, RAI, apgūstot informācijas tehnoloģijas, loģistikas, uzņēmējdarbības un inženierzinātņu specialitātes.

Kā rāda skolēnu vidū veiktā aptauja, tad – jā, nākotne bērniem ir skaidra. Apsveicami, ka daudzi no klases izmantojuši iespēju pieteikties dažādu fondu piedāvātajām stipendijām.

Jebkurš mācību gada noslēgums ir trauksmains, jo maija mēnesī skolā vienlaicīgi notiek gan 9., 12.klašu eksāmeni, gan jānodrošina arī normāls mācību darbs pārējās klasēs. Tā nu ir sagadījies, ka man pašai personīgi šis laiks ir dubultnozīmīgs, jo eksāmenus kārto ne tikai manas “lielās ģimenes” 34 cilvēciņi, bet arī jaunākais dēls, kurš mācās paralēlklasē. Tā kā īkšķi turu par visiem 35!

Ikviens izlaidums nes līdzi duālas izjūtas: no vienas puses, tas ir prieks par paveikto, par savu audzināmo klasi, par cilvēkiem, ar kuriem bijis lemts būt kopā, sadarboties, no otras puses – skumjas par gaidāmo šķiršanos. Šī klase viennozīmīgi ir un paliks īpaša, jo tā ir mana pirmā vidusskolas izlaiduma klase: klase, ar kuru, kopā esot, piedzīvoti daudzi gandarījuma mirkļi; klase, kura spējusi pierādīt savu varēšanu un vienotības garu ne tikai skolas sienās, bet visas Latvijas mērogā, divreiz izcīnot uzvaras ZZ čempionāta finālos, piedaloties un gūstot atzīstamus rezultātus mācību priekšmetu olimpiādēs valsts līmenī fizikā un matemātikā; klase, kura, kā viņi paši saka, ir lepna par to, ka mācās Liepājas Valsts 1.ģimnāzijā.

Par savas šā brīža absolvējamās klases audzinātāju kļuvu pirms trim gadiem, proti, 10.klasē. Klasē apmēram puse bija to skolēnu, kas mācījās proģimnāzijā (tai skaitā deviņi skolēni no manas audzināmās pamatskolas klasītes), otra puse – no citām skolām atnākušie. Pateicoties tam, ka pašu pirmo klases tikšanos – savstarpēju iepazīšanos – viņi patstāvīgi bija uzorganizējuši vasarā, vēl pirms skolas gaitu uzsākšanas, tad 1.septembrī, tiekoties jau klasē, nebija nekādu komunikācijas vai sākotnēja apmulsuma momentu. Liels mūsu klases plus noteikti ir arī tas, ka sastāva ziņā mums ir tāds draudzīgs līdzsvars, 16 meitenes un 18 puiši.

Šī laikam nebūtu tā reize, kad runāt par nekārtībām un daudzajiem eksperimentiem izglītības jomā. Dažādas pārmaiņas – lielākas vai mazākas, ir bijušas un būs vienmēr (un ir pat nepieciešamas), jautājums tikai par to, kā tās atsaucas uz mūsu ikdienas dzīvi, kā mēs paši spējam izmantot piedāvātās iespējas. Un tādēļ visiem Liepājas skolu 12.klašu absolventiem novēlu trīs lietas: uzdrīkstēšanos, neatlaidību, spēju sapņot un īstenot tos reālajā dzīvē!

Lilita Lepse,
Liepājas Valsts 1.ģimnāzijas 12.d klases audzinātāja