Kad ģimenē ienāk bērniņš, vecākiem tā ir jauna pasaule. Vecāku loma ir kaut kas pilnīgi jauns un līdz šim nepieredzēts. Pirmais pusotrs gads parasti ir laiks, kurā vecāki tikai adaptējas jaunajiem dzīves apstākļiem un iejūtas jaunajās lomās. Un rodas tik daudz jautājumu! Protams, pieejamās informācijas apjoms ir milzīgs, taču tas nenodrošina veiksmīgu praksi bērna audzināšanā. Ir viegli samulst no informācijas pārpilnības, var veidoties apjukums. Kā jaunajiem vecākiem atrast drošus informācijas avotus un vai vecāki labprāt izmanto plašās iespējas lūgt palīdzību speciālistiem?

Mūsdienās informācija ir vairāk kā pietiekami. No lielās faktu un viedokļu daudzveidības samulst jaunajā vecāku lomā ir pavisam viegli, īpaši jau uzturoties interneta vidē. 

Es jaunos vecākus aicinu informāciju strukturēt. Izvērtēt informācijas kvalitāti un uzticamību ir svarīgi un nav nemaz tik sarežģīti, apskatīt, piemēram, vai tas ir blogs vai pētījums ar atsaucēm, kas pētījumu finansē, kas ir raksta autors, vai tās nav mārketinga aktivitātes. Svarīgi neaprobežoties tikai un vienīgi ar internetā piedāvāto informāciju.

Ir pieejama dažāda literatūra un arī dažādi mācību centri piedāvā nodarbības vecākiem, arī mēs piedāvājam lekcijas un kursus par gaidību laiku, audzināšanas metodēm, bērnu psiholoģisko attīstību, partnerattiecībām, u.c vecākiem aktuālām tēmām. Un saruna klātienē ar speciālistu mēdz būt daudz vērtīgāka par stundām internetā.

Ir tādi vecāki, kas baidās lūgt speciālistu palīdzību, un ir – kas nebaidās. Gatavība lūgt un saņemt palīdzību ir dažāda, to nosaka daudzi faktori, arī domāšanas elastība. 

Manuprāt, tendence arvien vairāk uzticēties speciālistiem ir, tomēr gatavība saņemt atbildi – ne vienmēr. Manā pieredzē ir gadījumi, kad vecāki jautā par bērna attīstību, taču, kad speciālists sniedz atbildi ar pamatojumu, ka attīstībā ir traucējumi, vecāki to atsakās pieņemt un lietas labā neko nedara, jo ”ne jau manam bērnam … ”

Ja ir sajūta, ka gribas konsultēties ar speciālistu, to noteikti vajag darīt. Vai tieši, ja ļoti liela pretestība jebkāda tipa vizītei, godīgi sev pajautāt – kāpēc? Nevajag justies muļķīgi par to, ka kaut ko nezinām vai netiekam galā, jo tas ir tikai mūsu pašu interesēs, lai situācija uzlabotos. Es gribu aicināt vecākus neapstāties palīdzības meklēšanā. Svarīgi, ka esat pārliecināts par speciālista kompetencēm, darba kvalitāti un vienlaikus spējat veidot patīkamu saskarsmi.

”Augam kopā” pieredzē ir gadījums, kad mākslas pedagogs, kurš vēro bērnu praksē, pamana slimības simptomus un pamatojumus konkrētai (iespējamai) diagnozei, kurai vecāki vēlāk saņem apstiprinājumu no ārstiem diagnostikas klīnikā ārzemēs. Pateicoties skolotājas vērtībai, pieredzei, zināšanām psiholoģijā un prasmīgi veidotai saskarsmes videi, bērna attīstība šobrīd ir ievērojami pieaugusi. Tāpēc vienmēr ir vērts uzklausīt.

Pirms dodaties pie jebkura speciālista, vērtīgi pašam sev nodefinēt mērķi vizītei: vai man vajadzīga drošības sajūta, pieredzes apmaiņa, profesionāls viedoklis, atbildes uz jautājumiem (uzrakstīt kādiem) … Tad dodoties pie speciālista abām pusēm ir izteikti vieglāk veidot kvalitatīvu un saturīgu sarunu.

Tieši tas pats attiecas uz nodarbībām bērniem – kas ir mūsu mērķis, kāpēc mēs šeit nākam? Jūs būtu pārsteigti, cik daudz cilvēkiem nav šo atbilžu un lietas tiek darītas tikai darīšanas pēc.

Lai arī informācijas un viedokļu ir daudz, gribu vecākus aicināt paturēt prātā, ka tādas pareizās formulas kā audzināt bērnus nav. Tas, kas ir pareizi un nepareizi ir saistīts ar to, kas notiek mūsu apziņā. Katram jau ir savādāka tā izjūta par to, kas ir pieņemami un nepieņemami, tāpēc arī nav iespējams definēt pareizu audzināšanu. Vecāki ir tie, kuri pieņem gala lēmumus. Un pats svarīgākais – bērniem vajadzīgi ir dzīvi mīloši vecāki, ar viņu dzīves pieredzi un pārdzīvojumiem. Un veiksmīgas audzināšanas priekšnosacījumi ir cieņa un mīlestība. Un pirmkārt – partneru starpā.