Intervija ar centra “Marta” Liepājas filiāles vadītāju Madaru Lapsu.

– Cik bieži pie jums vēršas vardarbības upuri?

– 2023. gadā mēs savus profesionālos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sniedzām vairāk nekā 220 cilvēkiem. Aptuveni 126 pieaugušajiem un 66 bērniem atbalsta un palīdzības sniegšanu uzsākām tieši šogad.

Ja nemaldos, tad sanāk, ka katru mēnesi centra Liepājas filiālē pēc palīdzības vēršas vismaz 17 personas. Protams, tiek turpināta arī regulāra atbalsta sniegšana mūsu esošajiem klientiem.

– Kas visbiežāk meklē palīdzību?

– Visbiežāk pēc palīdzības noteikti vēršas sievietes. Tas saistīts ar sabiedrībā valdošajām dzimumu lomām, stereotipiem un dzimumu nevienlīdzību. Tā visa sekas ir vardarbība, kas vērsta pret šīm sievietēm.

Vēsturiski daudzās sabiedrībās pastāvējusi dzimumu nevienlīdzība, kur sievietes tiek uzskatītas par otršķirīgām vai pakļautām vīriešiem, un šāds skatījums noteikti ir veicinājis sieviešu neaizsargātību un atkarību no saviem partneriem.

Visi šie stereotipi par dzimumu un vīriešu dominējošā loma rada vidi, kurā sievietes vardarbībai ir pakļautas būtiski vairāk nekā vīrieši.

Nevar nepieminēt arī ekonomisko nevienlīdzību, jo algu nevienlīdzība un ekonomiskā atkarība no partnera padara sievietes mazāk spēcīgas finansiālā ziņā, kas, savukārt, viņas padara neaizsargātākas.

Lai gan sieviešu skaits, kas vēršas pie mums pēc palīdzības, katru gadu turpina pieaugt, ir jāsaprot, ka ir arī ļoti daudzi vardarbības upuri, kas nevēršas pēc palīdzības.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem

katra trešā sieviete Latvijā ir cietusi no vardarbības.

Šie statistikas dati ļauj mums apzināties, cik šādu sieviešu varētu būt Liepājā. Taču jautājums paliek viens: cik no viņām reāli vēršas pēc palīdzības? Ļoti maz.

Iemesli tam var būt dažādi. Ļoti bieži sievietes tiešām pašas nesaprot, ka pret viņām kāds izturas vardarbīgi. To ietekmē arī sabiedrības attieksme, jo brīžiem šķiet, ka šī vardarbība tiek normalizēta.

Pie mums var novērot, ka

cilvēki ir pārāk toleranti pret varmākām un bieži šajās situācijās vaino vardarbības upurus.

Cits aspekts var būt arī tas, ka kādam ir kauns vai bailes atzīties, ka ģimenē kaut kas tāds notiek.

Sievietes mēdz stāstīt, ka par piedzīvoto ziņojušas policijai, bet vērā ņemama likumsargu rīcība tam nav sekojusi. Tad viņas mājās turpina ciest un pie sevis secina, ka nav jēgas griezties šajās institūcijās.

Protams, pēc palīdzības vēršas arī vīrieši, taču tas notiek daudz retāk. Es personīgi vienmēr ļoti augstu vērtēju katra vīrieša uzdrīkstēšanos vērsties pēc palīdzības. Tas ir ne tikai ļoti drosmīgs solis viņa paša dzīvē, bet arī nozīmīgs signāls citiem vīriešiem.

Tie, kas nebaidās dalīties savā pieredzē un meklēt palīdzību, parāda, ka neatkarīgi no dzimuma saņemt atbalstu var jebkurš vardarbības upuris.

– Ar kādu vardarbību liepājnieki saskaras visbiežāk?

– Liepājnieki visbiežāk sastopas ar traumējošu, pašapziņu mazinošu vardarbību. Bet es gribu pieminēt, ka tam, ar kādu vardarbības veidu statistiski visbiežāk saskaras mūsu klienti, nav būtiskas nozīmes.

Tāpat ir arī jāsaprot, ka dažādu vardarbības veidu upuru piedzīvotās sekas ir neiespējami salīdzināt, jo katra pieredze ir ļoti individuāla.

Ļoti nozīmīgi būtu veicināt tieši pašu vardarbības upuru un visas sabiedrības spēju atpazīt to, vai viņu attiecības ir veselīgas vai ne. Lai to izdarītu, nav nepieciešamas padziļinātas zināšanas par katru no vardarbības veidiem.

Upuris pats mēdz savu situāciju neredzēt, nesaprast, ka atrodas kaut kādā vardarbības ciklā.

Pēc “medusmēneša”, kurā varmāka lūdz piedošanu par nodarīto, seko spriedzes kāpināšana un vardarbības izlāde, kurai atkal seko “medusmēnesis” ar viltotu nožēlu.

Un tā tas iet uz riņķi.

Ar bērniem ir vēl sarežģītāk, jo viņi ir pastāvīgi pakļauti pieaugušo ietekmei.

Sabiedrībā esam pieņēmuši, ka vecākiem ir vara un bērns ir tas, kurš klausa. Nedz bērniem, nedz apkārtējiem nav viegli atšķirt, kur tētis vai mamma ir vienkārši stingri un kur sākas vardarbība.

Jāatceras arī tas, ka pret bērniem, piemēram, seksuāla vardarbība visbiežāk tiek vērsta tieši ģimenē, kur varmākas ir tuvinieki, kas šādi salauž bērna psihi.

– Ko centrs ieguva no norvēģu profesionāļiem?

– Latvijā nu jau vairākus gadus ir pieejama sociālā rehabilitācija vardarbības veicējiem, kas jau ir liels solis vardarbības novēršanas un mazināšanas virzienā. Taču ārzemju profesionāļu pieredze, manuprāt, ir būtiski mainījusi speciālistu redzējumu par to, cik daudz apjomīgākam ir jābūt šim pakalpojumam.

Vairāk apzināmies, cik svarīga ir pašu vardarbības veicēju iesaiste rehabilitācijas procesā, cik svarīgi ir, ka viņi uzņemas atbildību.

Centra speciālisti ar norvēģu pieeju varēja iepazīties arī pieredzes apmaiņas braucienā, kas notika iepriekš. Un, iedvesmojoties no redzētā un dzirdētā, mums šķita nozīmīgi sniegt vismaz īsu ieskatu šī pakalpojuma īstenošanā, uzaicinot norvēģu speciālistus pie mums uz Latviju.

Seminārs bija paredzēts, lai liepājniekiem būtu iespēja uzzināt un aizdomāties par to, ka ir nepieciešama ilgstoša, sistemātiska un profesionāla rehabilitācija, lai vardarbības veicējiem patiesi mainītos attieksme, domāšana un uzvedība.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.