2022. gadā no valsts budžeta līdzekļiem par 4,3 miljoniem eiro tika iegādāti vairāk nekā 13 tūkstoši gaisa kvalitātes mērītāju uzstādīšanai izglītības iestādēs un sociālās aprūpes centros.

Bija iecerēts uzkrāt un regulāri analizēt gaisa kvalitātes datus trīs gadu garumā.

Taču, beidzoties vienošanās termiņam 2024. gada decembrī, Izglītības un zinātnes ministrija vairs nenodrošina šo datu monitoringa sistēmu. Līdz ar to

visaptveroši gaisa kvalitātes mērījumi vairs netiek iegūti un analizēti.

Šobrīd gaisa kvalitāte mācību vidē ir atkarīga no katras skolas un tās dibinātāja labās gribas, atbildības un finansiālajām iespējām.

Ir piepildījies revīzijā norādītais risks – pirms pāris gadiem valsts veica investīcijas ar cēlu mērķi – iegādājoties mērītājus, uzlabot gaisa kvalitāti, bet neizdomāja, kā iegādātās mērierīces praksē izmantos ilgtermiņā.

Turklāt mērītāji jau paši par sevi gaisa kvalitāti neuzlabo, tāpēc bija vajadzīgs skaidrs plāns arī par to, ko pasākt, ja mērījums uzrāda sliktu gaisa kvalitāti.

Vai izpratnei, ka telpas jāvēdina, bija jāiztērē miljoni?

Šis noteikti ir nesaimnieciskuma piemērs valsts pārvaldē, jo bieži vien neredzam tālāk par nopirkšanas faktu, un attaisnojumi mēdz būt dažādi.

Šajā gadījumā tas bijis kovida laika pirkums, taču ir klāstīti arī citi attaisnojumi.

Piemēram, Valsts kontrole revidējusi elektroauto uzlādes staciju iegādes jautājumu Zemkopības ministrijā. Tur tērēti Eiropas fondu līdzekļi, kurus labāk esot kaut kur ieguldīt nekā neko nedarīt.

Taču tie jebkurā gadījumā ir valsts līdzekļi, tās ir investīcijas, kuru kopējā summa mērāma miljonos.

Un, ja mēs paskatāmies uz dažādām sabiedrības vajadzībām, tad šajā gadījumā par tiem vairāk nekā četriem miljoniem eiro daudzas lietas varētu atrisināt. 

Gaisa kvalitātes mērītāji ir tikai ierīce. Faktiski esam nopirkuši darbarīku, bet izejmateriālu nav, un par tiem neviens nav arī domājis. Vai to varēja paredzēt tajā brīdī, kad šis pirkums tika veikts? Protams, jā!

Arī par lietderību – par to, kā naudu tērējam, – ir jāuzņemas atbildība.

Veicot jebkuras investīcijas, jāsaprot, kas ir tas galamērķis, kurā gribam nonākt. Tad neizbēgami tiks diskutēts par atdevi, kāda ir no šiem ieguldījumiem.

Tas attiecas uz jebkuru valsts budžeta plānošanas gadījumu, kad jāizšķiras par kaut kādām prioritātēm.

Īpaši būtiski tas ir šajā brīdī, kad valsts finanšu iespējas ir ļoti ierobežotas un tiek runāts par izdevumu samazināšanu.

Vēl jo vairāk būtu jāliek uz galda pilnais plāns – ko pirksim, par kādām summām, ko mēs no tā iegūsim un cik ilgā laikā.

Tikai tad lēmuma pieņēmēji drīkstētu lemt par budžeta piešķiršanu vienai vai otrai aktivitātei.

Maija Āboliņa, Valsts kontroles padomes locekle