Nedēļas nogalē
iecerētā diktāta latviešu valodā rakstīšanas svētki ir ļoti laba iecere, kā
stāstīt par valodu – cik tā dzīva, kā mēs tajā orientējamies un kā mēs to
protam vai neprotam lietot pēc tam, kad skolas durvis aizvērušās un neviens
vairs neatprasa gramatikas likumus. Klasiskākais mūslaiku kļūdas piemērs ir
vārds “gaidām”, kura vietā ļoti bieži pat presē lieto
“gaidam”, piemēram, “gaidam vasaru”.

Bet nedomāju, ka
tuvojas valodas apokalipse. Jautājumus par to, kas notiek ar valodu, cilvēki ir
uzdevuši arī senāk. Valoda ir dzīvs organisms – dzīvāks par dzīvu, un to
ietekmē gan globālas norises, gan lokāla mēroga notikumi. Valoda ir spogulis,
kurā pavērot laikmeta tendences un iezīmes. Un ar latviešu valodu šobrīd nekas
slikts nenotiek.

Kādēļ vispār
vajadzīga valoda? Lai mēs varētu sazināties, nodot informāciju, gan mutiskā,
gan rakstiskā veidā. Es nebaidos no dažādiem jauninājumiem, pati tos lietoju un
labprāt pieņemu, ka to dara citi. Kāds no šiem jauninājumiem kādu laiku varbūt
arī griežas ausīs, bet tie nāk un atkal pazūd. Līdzīgi kā mākslā – lai tu
varētu būt avangardā, ir jāzina pamati. Tādēļ man simpātiski liekas, ja cilvēks
ar valodu rotaļājas, pārzinot pamatus.

Ar valodu man pašai
ir tuvas attiecības, man ir vienmēr bijis svarīgi saprast latviešu valodas
uzbūvi,  tajā pat laikā es ar prieku
ikdienas valodā integrēju senvārdus, dažkārt darinu arī savus jaunvārdus. Manās
rokās šis instruments ir ļoti dzīvs, es to lietoju gan pasākumus vadot, gan
savus tekstus rakstot. Tajā ir savs dziļums, latviešu valoda ir ļoti bagāta.
Latviešiem gan kaitē bāreņu sindroms ar mūžīgo pieticību – to, ko var izteikt
angliski, nevarot pateikt latviski. Katrai valodai ir sava unikalitāte un ir
teicieni, kas vislabāk skan vienā konkrētā valodā.

Protams, valodu
ietekmē laikmets un tehnoloģijas. Latviešu valoda šobrīd piedzīvo intensīvu
jaunvārdu deficītu. No otras puses, valodu nevar radīt mākslīgi, bet, ja
valodnieku ieteikumi laika gaitā iedzīvojas, tad pēc gadiem mēs tos lietojam
gluži organiski. Prognozēt viena vai otra jaunvārda dzīvotspēju ir grūti, laiks
visu noliek savās vietās.

Es vēroju savus
bērnus runājam un rakstām. Ar gramatiku viņiem neiet tik viegli, mūsdienās
skolēni vispār maz raksta, un kā tas ietekmēs valodu, mēs redzēsim pēc laika.
Tādēļ ideja par kolektīvu latviešu valodas diktāta rakstīšanu ir tikai
apsveicama – atgādinājums, ka valoda ir dziļš resurss, ar kuru katrs no mums
ikdienā dzīvo kopā. Mēs nevaram sagaidīt, ka jaunatne pēkšņi pārstās lietot
modernos slenga vārdus, bet jaunieši visos laikos centušies ar kaut ko
atšķirties no iepriekšējās paaudzes un valoda ir viens no līdzekļiem. 

Man gribētos, lai
mēs ar valodu saudzīgāk rīkotos, piemēram mobilajās īsziņās. Ja man kāds paziņa
atsūta īsziņu “PR ZSV”, tad man jāsāk domāt, cik ļoti šis cilvēks
patiešām vēlas mani apsveikt Ziemassvētkos. Valoda uzrāda mūsu nevēlēšanos
iedziļināties, paviršais laikmets atspoguļojas arī valodā un to vislabāk var
redzēt īsziņās un mikroblogos. Man drīzāk šķiet, ka stilīgi ir rakstīt tvītus,
kas veidoti labā, gramatiski pareizā latviešu valodā. Man patīk padomāt,
pavērpt domu, lai to varētu ietērpt 140 zīmēs, tas kalpo kā maņu asināšana.
Formulējot domu, ko vēlos pateikt, es to noslīpēju.

Parunājot ar
cilvēku un dzirdot viņa valodu, var sajust šī cilvēka būtību. Un, ja kādā brīdī
mums liekas, ka mēs pavirši izturamies pret savu valodu un tādēļ tā ir
apdraudēta, tad jāatceras, ka valoda ir tikai spogulis, kas parāda mūsu
paviršību vienam pret otru, pašiem pret sevi. Domāju, ka latviešu valoda
pārdzīvos arī šīs pārmaiņas, un pēc desmit gadiem šodien aprunātās problēmas
mums liksies vien nieks. Katrs laikmets atstāj pēdas. Un reizēm satraukums par
valodas lietojumu vai tās izdzīvošanu ir citu problēmu aizbildināšana. Valsts
valodas centrs soda pārkāpējus, bet tajā pašā laikā nepalīdzot valodu iemīlēt,
apzināt to kā dziļu un vērtīgu resursu. Problēma drīzāk rodas brīdī, kad valodu
sāk sakralizēt vai muzejiskot, noliekot vitrīnā, bet aizliedzot pieskarties,
paspēlēties.

Maija Kalniņa,
tekstu autore, režisore