Sociālās
atbildības iniciatīva ”Internets – lieto drošāk un
atbildīgāk” uzsākta ar mērķi, lai daudz personīgāk uzrunātu
skolotājus un arī skolēnus, kā arī nodotu detalizētāku
informāciju par drošību internetā. Nevienam vairs nav noslēpums,
ka internets ne tikai jauniešu, bet nu jau arī visu pieaugušo
ikdienā ir ienācis uz palikšanu un, protams, tikpat svarīgi kā
zināt ceļu satiksmes noteikumus, svarīgi arī zināt interneta
izmantošanas noteikumus.

Protams,
katrs pats var izlasīt kādus informatīvus bukletus, vai internetā
atrast informāciju par drošību, tomēr visefektīvāk tas strādā,
ja detalizēti izrunā un apskata aktuālākās tēmas un personiski
nelielai cilvēku grupai nodod detalizētu informāciju ar kuru
strādāt tālāk. Mēs vēlamies, lai šī informācija
nepaliek tikai pie cilvēkiem, kas ir jau apmeklējuši apmācību,
bet gan tā tiek nodota tālāk – skolēniem vai citiem
skolotājiem.

Drošāka
interneta centrs un tie speciālisti, kas mums ir, nespēj katram
personīgi nodot šo informāciju, tādēļ vēlamies to nodot tālāk
pa ķēdīti. Tieši tāpēc nepieciešami šādi semināri un
apmācības.

Pieredze
liecina, ka skolēnu un skolotāju interesējošie jautājumi
saistībā ar drošību internetā diezgan būtiski atšķiras.
Skolotāji vairāk ir uztraukti par to, kā bērni un jaunieši lieto
sociālos portālus, cik ļoti atklāti viņi ir, personiskas
informācijas publicēšana. Tāpat skolotāji ir uztraukti par
kaitīgo un nelegālo saturu internetā ar ko bērni var saskarties
un interesējas kā rīkoties, lai vismaz skolas vidē bērniem šādas
vietnes nav brīvi pieejamas. Daudzi skolotāji uztraucas arī par
interneta atkarību un ir pamanījuši skolēnu vidū to kā
problēmu.

Savukārt
bērni un jaunieši vairāk interesējas par robežām – kur ir tā
robeža, cik daudz es varu atļauties interneta vidē. Tāpat kā
reālajā dzīvē ir noteikumi, kuri ir jāievēro, tādi ir arī
internetā – tas, kas nav atļauts reālajā dzīvē, nav atļauts
arī internetā. Ja par rupju uzvedību un huligānismu uz ielas var
aizturēt, tad arī par rupju uzvedību interneta vidē var
nākties atbildēt tiesībsargājošo iestāžu priekšā.

Diezgan
izplatīts ir jauniešu uzskats, ka internetā
mani neviens nevar atpazīt. Ir tādi, kas jau diezgan
attīstījuši savas prasmes tehnoloģiju izmantošanā, viņiem
liekas, ka samainīs IP adresi, uzliks mainīgo adresi un viņu nevarēs
atrast. Ja tas būtu vienīgais pēc kā policija vajadzības
gadījumā meklētu pārkāpēju, tad būtu bēdīgi, tomēr
policijai ir daudz dažādu veidu kā atrast tos, kas interneta vidē
ir pārkāpuši likumu. Varbūt tas prasīs ilgāku laiku, ja
likumpārkāpējs būs gudrs šajā jomā, bet, ja vajadzēs, tad
noteikti atradīs.

Jāatzīst, īpaši mazākie bērni, sākumskolas un pamatskolas vecuma
skolēni apmēram līdz sestajai, septītajai klasei, nesaprot robežu starp
reālo un virtuālo pasauli. Piemēram, ja bērns iet skolā pa
gaiteni un pasaka kādu rupju vārdu skolasbiedram, tas nav tas pats,
kas šo rupjo vārdu ierakstīt internetā, kur tas var palikt mūžīgi
un to dzirdēs un redzēs ne tikai tas skolēns, kam tas veltīts,
bet arī ļoti daudzi citi cilvēki. Šo atšķirību jaunākie bērni
vispār nejūt. Tāpat bieži vien viņi domā, ka tas, ko viņi
ieraksta internetā, vai bildes, ko tur ievieto, redz tikai
kāda draugu grupiņa, bet jāsaprot, ka to redz ļoti daudz cilvēku.

Tādēļ
mēs mēģinām arī vecākiem aktualizēt to, ka pēc iespējas agrāk ar mazajiem bērniem jāveido kontakts un abpusēji izprotoša
mijiedarbība, risinot ar interneta lietošanu saistītus jautājumus. Sešgadniekam dodot spēlēt spēlītes vecāku telefonos
vai datorā, tas ir jau pirmais brīdis, kad vajadzētu sākt uzstādīt
noteikumus. Jau ļoti agrā vecumā bērni paši veikli māk
atrast, kur un kā var lejuplādēt jaunas spēlītes, tādēļ
vecāki var uzstādīt noteikumu, ka bez viņu atļaujas nevienu
spēlīti nedrīkst lejuplādēt. To var darīt tikai kopā ar vecākiem
un kopīgi nolemt, kuras būs tās spēles, ko drīkst spēlēt.

Tāpat
ir arī jānosaka laiks, ko drīkst pavadīt spēlējot spēlītes,
piemēram, divdesmit vai trīsdesmit minūtes. Ja bērns jau iet
skolā, var vienoties, cik ilgi palasīs grāmatu, tik ilgi arī
drīkstēs spēlēt spēlītes – ja bērns var nosēdēt stundu, lasot grāmatu, var iedot arī spēlītes paspēlēt.

Svarīgi
jau pavisam maziņiem uzstādīt noteikumus,piemēram, ko drīkst rakstīt
internetā, kad bērns sāk izmantot sociālos tīklus , vienoties, ka fotogrāfijas ievietos tikai kopā ar vecākiem un arī kopīgi izlems, kuras bildes būtu ievietojamas sociālajos tīklos. Tieši tāpat
arī skolotāji, ja jūt, ka bērna vecākiem nav laika vai zināšanu
par interneta vidi un drošību tajā, tad būtu jāpalīdz, jāparunā ar skolēnu jāpastāsta pamatnoteikumi.

Ja
pirmajos gados pieaugušie neliekas ne zinis par to, ko bērns dara
interneta vidē, tad pusaudžu vecumā būs liela pretestība no
jaunieša puses, ja pēkšņi sāks viņam kaut ko aizrādīt vai
mācīt. Zināmi noteikumi jāveido jau kā pieradums kopš bērnības.