Kaut kādā ziņā mans gads sākas ar novembri. Ja citi sev eksistenciālus jautājumus uzdod Jaunā gada naktī, tad man šie jautājumi no zemapziņas iznirst valsts svētku laikā. Ko nozīmē būt latvietei un dzīvot Latvijā? Vai novembrī svinamie svētki man personīgi kaut ko nozīmē? Vai es gribu dzīvot Latvijā?

Manā ģimenē nav tradīcijas svinēt 11. un 18. novembri. Sajūtu, ka tie ir nozīmīgi svētki, ieguvu pateicoties skolai. Pamatskolā manī diemžēl vēl neradās apjausma par to, kāda bijusi minēto datumu nozīme Latvijas vēsturē. Pieļauju, ja kāds no “Bez Tabu” būtu mani intervējis kādā sestā, septītā, astotā klasē un prasītu, kas noticis minētajos datumos, es atstātu tāda paša citplanētieša iespaidu, kā tie jaunieši, kurus dažus gadus iepriekš televīzijas ļaudis bija noķēruši Rīgas ielās.

Nozīmīgas pārmaiņas manā apziņā notika vidusskolas laikā – tieši tad man radās īstena piederības sajūta Latvijai, sāku pilnasinīgi izjust un lepoties ar to, ka esmu latviete. Par manu pārmaiņu iemeslu daļēji kalpoja tas, ka es iepazinu ģimeni, kura novembrī māju izrotāja ar nacionālo atribūtiku un svētku dienas atzīmēja ar kūku. Viņu piemērs man atvēra acis un es sapratu, ka ir skaisti lepoties ar savu valsti, svinēt tās svētkus kā savējos. Brīnišķīgs, patriotisks pārdzīvojums man bija dalība 11. novembra Lāpu gājienā. Tobrīd nezināju, kas tie tādi ir, bet mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja gājiena sirmie dalībnieki, kuri lāpu gaismā dziedāja dziesmas par karavīru dzīvi un par daiļavām, kuras reiz satikuši.

Pēc tam, kad piedzīvoju patriotisko “atklāsmi”, esmu to vien darījusi, kā centusies gūt zināšanas par to, kāds ir bijis latviešu un Latvijas liktenis dažādos laikos. Latvijas vēsture pēkšņi vairs nebija kaut kāds faktu pilns stāsts par notikumiem un cilvēkiem tik senā pagātnē, ka nevienu tas neinteresē. Latvijas vēsture pēkšņi bija kļuvusi par stāstu, kurā stāstīts par mani, manu ģimeni, maniem tautiešiem, manu valsti, manu zemi. Tad secināju, ka visi vecmammas stāsti par viņas bērnību, Ulmaņlaikiem, Otro pasaules karu, meža brāļiem sastājušies loģiskā secībā.

Es par patriotu kļuvu tieši skolas laikā. Manā gadījumā nebija izšķiroša nozīme tam, ko un kā kāda no skolotājām man bija teikusi. Man nozīmīgas bija situācijas, kurās nokļuvu – tieši tās mani padarīja par savu zemi mīlošu cilvēku. Tāpēc manī ir sajūta, ka mūsdienu jauniešiem būtu jāļauj pašiem piedzīvot situācijas, kurās viņos mostos piederības sajūta Latvijai. Esmu sastapusi daudzus pedagogus, kuriem tas, manuprāt, izdodas. Viņi it kā atkāpjas maliņā un dod audzēkņiem iespēju pašiem iet, piedalīties un piedzīvot.

Bet par eksistenciālajiem jautājumiem… Vai es gribu dzīvot Latvijā? Kādā intervijā lasīju, ka Vaira Vīķe-Freiberga ar savu vīru katrā kāzu jubilejā simboliski vienojas nodzīvot kopā vēl vienu gadu. Valsts svētki man nedaudz asociējas ar šādu kāzu jubileju. Līdz šim es un Latvija ik gadu esam vienojušās vēl vienu gadiņu nodzīvot kopā. Jo te ir mana dzimtene (smilšainais krasts), te un tikai te es varu, piemēram, basām kājām stāvēt pludmales baltajās smiltīs, just jūras sāļo vēju un nodomāt: “Te es iederos, šī zeme ir mana, te esmu uzaugusi…”

Maija Meiere,
Liepājas muzeja muzejpedagoģe