Mani audzēkņi, kas ir dzimuši 2005. un
2006. gadā ļoti aktīvi seko līdzi pasaules čempionātam. Daži pat ir bijuši
Minskā uz spēlēm. Šogad interese par čempionātu ir īpaši liela, jo turnīrs
notiek tik tuvu mums. Ažiotāža tiešām ir liela – daudzi brauc uz Baltkrieviju,
vēlāk cits citam pastāsta, varbūt vēl kādam rodas vēlme aizbraukt un pavērot
spēles. Protams, ka atrodoties uz tur uz vietas, skatoties spēles klātienē var
pilnvērtīgāk izbaudīt spēļu atmosfēru un hokeju kopumā.

Ko
jaunieši iegūst no pasaules čempionāta vērošanas? Tas ir atkarīgs no vecuma. Ja
jaunie hokejisti ir gados vecāki, tad viņi var mēģināt pārņemt arī kādu
tehnisko elementu, aizgūt kaut ko priekš sevis no komandu spēles stila, vēl
kaut ko. Savukārt gados jaunākie puikas čempionātu vairāk izbauda emocionāli,
jūt līdzi, priecājas, pārdzīvo.

Ja
runājam par Liepājas lomu Latvijas izlašu rezervju sagatavošanā, tad domāju, ka
mūsu loma ir tāda pati kā citām Latvijas hokeja pilsētām – Jelgavai, Daugavpilij.
Mēs visi kopā būvējam Latvijas Hokeja federācijas, Latvijas hokeja mājas
pamatus, bet pamati taču ir paši svarīgākie.

Pašlaik
varam runāt par liepājniekiem Latvijas U18 un U20 izlasēs, un arī iepriekš
mūsējie ir regulāri spēlējuši šajās izlasēs. Kāpēc liepājnieki no jauniešu
izlasēm reti pārceļas uz pieaugušo valstsvienību? Tas nav jautājums man – bērnu
trenerim. Es, protams, gribētu, lai tā notiktu, taču ir profesionāļi, kas
izvērtē spēlētāju piemērotību izlasei.

Varbūt,
ka Latvijā ir par maz hokeja klubu, kuros puišiem spēlēt pēc jauniešu vecuma
pāraugšanas. Ja viņi šajā vecumā neiekļūst MHL, tad jāmeklē laime ārzemēs vai
arī jāpārstāv kāda Latvijas virslīgas komanda. Es gan domāju, ka virslīgas līmenis
pēdējos gados atkal ceļas. Tagad arī Liepāja tajā atgriezīsies, būs vēl labāk.
Domāju, ka ir vērts izveidot Latvijas otro izlasi. Līdzīgi kā NHL, kur komandām
ir savi fārmklubi, tā arī Latvijas otrā izlase varētu būt vieta, kur dot
perspektīviem spēlētājiem sevi pierādīt un apzināties, ka viņi ir
valstsvienības treneru uzmanības lokā.