Manuprāt, šobrīd ceļi un ielas tiek kaisīti traģiski par daudz. Laikam vadāmies pēc principa – lai mazāk būtu jātīra, vairāk jākaisa, bet tas ir absolūti nepareizi, turklāt bīstami, jo ceļš kļūst divreiz bīstamāks nekā tas būtu, ja uz tā nekaisītu neko. Sniegs kopā ar kaisīto ķīmiju ir vienkārši briesmīgs, tas ir bez satura – kā tāda ziepe, turpretī vienkārši piebraukts sniegs nav tik bīstams. Domāju, ka man piekritīs daudzi – šobrīd ceļš ir bīstams, un tā ir kopš laika, kad sniega likvidēšanai sāka lietot ķīmiju. Kādreiz izmantoja parastu granti vai smiltis, un bija labi.

Kad es deviņdesmitajos gados mācījos braukt ar automašīnu, sniegu stūma tikai tad, kad mašīnas nevarēja pabraukt, jo bija sniega par daudz. Tas savā ziņā disciplinēja, jo vājie braucēji uz ielas nerādījās. Brauca, tikai pārliecinātākie un stiprākie, bet šodien brauc visi.

Ceļu satiksmes negadījumos nevajadzētu vainot tikai ceļa dienestus, kas, lūk, nav notīrījuši ceļus. Jūs sēžat mašīnā, jūs sēžat pie stūres un jūs izvēlaties braukšanas ātrumu. Katrs pats ir atbildīgs par sevi. Ja kāds izraisa avāriju un rāda ar pirkstu uz ceļa dienestu, tas ir nepareizi. Uzskatu, ka visi operatīvie dienesti strādā tiešām ļoti cītīgi – gan naktīs, gan brīvdienās. Reizēm pat šķiet, ka visi ir izsalkuši pēc darba.

Runājot par braucēju uzvedību, jāatceras, ka autoskolas dara to, ko no tām prasa. Tās sagatavo jaunos autobraucējus valsts eksāmeniem, bet ne dažādajām situācijām uz ceļa. Nevajag iedomāties, ka uzliekot dārgas ziemas riepas, viss ir un būs kārtībā. Braucot ar mašīnu, tā ir jājūt. Prieks redzēt, ka daļa autovadītāju atrod laukumiņus, nomaļas vietas, kur viņi nevienu netraucē, un savu automašīnu pārbauda jeb testē – bremzē, veido sānslīdes utt. Tas ir tikai apsveicami, ka cilvēks pats par sevi rūpējas. Jāapzinās, ka ārā ir ziema, tādēļ vajadzētu izvēlēties sev atbilstošu automašīnu, par kuru zini, ka spēsi savaldīt jebkurā situācijā. Ir jāzina, ko ar to darīt un kā rīkoties jebkurā situācijā.

Es jau ilgu laiku, braucot pa ielām, nedomāju par to, kā braucu. Es vairāk skatos, ko darīs citi un kas var notikt. Lielākā traģēdija pilsētā, manuprāt, tomēr ir gājēji, un liela daļa no viņiem ir pašnāvnieki. Visi zina likumus, bet ne pienākumus – pirms gājēju pārejas šķērsošanas ir jāpārliecinās par drošību! Ziemā, kad ir sevišķi slidens jāatceras, ka, uzliekot soli uz gājēju pārejas, pa ielu braucošā automašīna nevar uzreiz apstāties. Ja ietve nav notīrīta, tad gājējs parasti pārvietojas pa braucamo daļu. To var ļoti labi redzēt ārpus pilsētas. Šeit ļoti labi iederas teiciens: ja pats sevi sargāsi, arī Dievs tevi sargās. Es nesaku, ka autobraucēji ir tikai labie, bet gājēji – sliktie. Abām pusēm ir jāmeklē kompromiss. Visi atrodamies uz ielas, un ietekmes sfēras – ietve un ceļš – ir jāsadala. Mums vienam pret otru jābūt saprotošiem un iecietīgiem, jo atšķirība starp autovadītāju un gājēju ir tā, ka autovadītājs sēž dzelzs gabalā, bet gājējam vienīgā aizsardzība ir tas, kas viņam mugurā.

Mareks Okmanis,
taksometra vadītājs