Domāju, ka tikai retajam gadās tāpat kā Eduardam Smiļģim. Vēl 46 gadus pēc režisora nāves viņa dzimšanas diena latviešu profesionālā teātra vidē ir nozīmīga diena, vai, pareizāk sakot, nakts. Spēlmaņu nakts. Aktierim ir svarīgs skatītājs, tāpat kā rakstniekam lasītājs. Un Spēlmaņu nakts ir tā vienīgā nakts gadā, kad savu vērtējumu paziņo tie skatītāji, kuri gada laikā ir noskatījušies visus nozīmīgākos jauniestudējumos Latvijas profesionālajos teātros.

Turklāt savus spriedumus par teātri balsta ne tikai subjektīvās patīk vai nepatīk kategorijās – teātra kritiķi. Turklāt pasākums ir nozīmīgs ne vien pašiem aktieriem, bet arī pārējiem skatītājiem, kuriem iegūtās balvas kalpo kā ceļa stabiņi teātra apmeklējumu plānošanā.

Liepājas teātrim šī, jāatzīst, ka tāpat kā iepriekšējā sezona, bijusi skatuves naglām (tieši tā ir attēlota balvā, ko saņem ”Spēlmaņu nakts” laureāti) bagāta. Par ko, protams, liels prieks. Ar trijām balvām – nominācijās ”Gada labākā muzikālā izrāde”, ”Gada kustību mākslinieks” un žūrijas specbalva par muzikālo partitūru – novērtēts ”Pūt, Vējiņi!” radošās komandas darbs. Savukārt balvu nominācijā ”Gada jaunais skatuves mākslinieks” par Roberta Lokampa lomu izrādē ”Trīs draugi” saņēma Sandis Pēcis. Starp citu, šī balva uz Liepāju ceļo jau otro gadu pēc kārtas, pagājušajā sezonā par labāko jauno aktieri tika atzīts Kaspars Kārkliņš, kurš šoreiz bija viens no ceremonijas vadītājiem.

Taču jebkuram vērtējumam piemīt nelāga īpašība, par spīti tā izteicēja visādām iepriekš gūtām zināšanām un citām lietām, tomēr būt subjektīvam. Turklāt teātrī tas, manuprāt, ir īpaši izteikti. Es domāju, ka ikviens, kurš kaut pāris reižu dzīvē ir apmeklējis teātri, zinās, ka izrādes vērtējumu var ietekmēt ne vien tādi tīri tehniski apstākļi, kā, piemēram, sēdvietas tuvums vai tālums no skatuves, bet pat pavisam emocionāli faktori. Un profesionāli teātra vērtētāji jau nav nekāds izņēmums. Viņi galu galā arī ir vienkārši cilvēciskas būtnes.

Tāpēc katru gadu gan nominantu sarakstos, gan arī vēlāk starp žūrijas izvēlētajiem balvas laureātiem atrodas kāds vai kaut kas, kas šķiet vai nu nenovērtēts vai pārvērtēts. Piemēram, šogad vislielāko neizpratni daudzos izraisīja tas, ka Kārlis Lācis par oriģinālmūziku izrādei ”Pūt, Vējiņi!” netika izvirzīts balvai nominācijā ”Gada mūzikas autors dramatiskajā izrādē”. Un, lai gan viņam par šo darbu tika žūrijas specbalva, man tomēr gribētos domāt, ka jau pati nominācija ir būtisks novērtējums, kas bez visa pārējā ir aicinājums ierasties uz balvu pasniegšanas ceremoniju. Bet tās jau ir tikai manas domas.
Tomēr līdzīgu piemēru, protams, ir daudz. It īpaši tāpēc, ka tur, kur divi latvieši, trīs viedokļi. Un tieši tāpēc varbūt tas arī nav būtiskākais. Iespējams, vienīgais, kam ir kaut kāda nozīme, ir teātra cilvēku satikšanās prieks un svētki gan sev, gan skatītājiem. Kaut vai reizi gadā.

Marija Leščinska,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste