– Vai sabiedrības kopējais emocionālais stāvoklis ir pasliktinājies?

– Covid-19 laiks depresijas statistiku noteikti nav uzlabojis – 2020. gadā pašnāvību skaits palielinājās, un tas nav pārsteigums, jo depresijas rādītājus vienmēr ietekmē valsts sociālā un ekonomiskā situācija.

Protams, 2020. gadu nevar ne salīdzināt ar pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu, kad sev dzīvību atņēma 1000–1200 cilvēku gadā. Tagad ir daudz vairāk sakārtota sociālā atbalsta sistēma, kopējais dzīves līmenis ir uzlabojies, arī depresijas atpazīšana notiek raitāk un tās ārstēšana ir daudz efektīvāka nekā pirms 30 gadiem. Ir pieejamas bezmaksas psihiatru konsultācijas, valsts daļēji kompensē medikamentus, to klāsts kļūst aizvien plašāks, psihiatrijā ienāk mūsdienīgas ārstēšanas metodes.

Tomēr valsts psihiatriskajā aprūpē nonāk ļoti neliela daļa to cilvēku, kuriem būtu vajadzīga palīdzība.

Jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7–8% sabiedrības. Taču mediķu redzeslokā nonāk tikai daļa, turklāt lielākoties jau ar ielaistu slimību. Un tas notiek apstākļos, kad ārstu pieejamība ir labāka nekā jebkad agrāk, kad mēs regulāri izglītojam ģimenes ārstus, lai arī viņi spētu atpazīt depresijas simptomus, kad attīstās ambulatorie dienas centri.

Ne visiem depresijas pacientiem ir vajadzīgs stacionārs, un pat ne visiem ir vajadzīgi medikamenti, taču palīdzība ir vajadzīga visiem.

– Kādi ir galvenie iemesli, kādēļ cilvēki nevēršas pēc palīdzības?

– Viens no tiem, kā jau visās medicīnas nozarēs, ir nepietiekams valsts līdzfinansējums zāļu iegādei. Valsts antidepresantus kompensē 75% apmērā. Tas nav slikti, taču nav arī īsti labi. Pirmkārt, kompensācija 100% apmērā ļautu pacientam izvēlēties piemērotāko medikamentu, nevis to, kuru viņš var atļauties. Otrkārt, ja cilvēkam jau ir depresijas simptomi, tā ir mokoša sajūta, viņš visu redz drūmās krāsās, nereti ir nobijies vai nokaunējies, jo maldīgi domā, ka depresija ir viņa paša rakstura vājums, un atrod dažādas atrunas un ieganstus, lai zāles nebūtu jālieto. Ja viņam vēl liek par tām piemaksāt, pretestība tikai palielinās.

Taču depresija pati no sevis nepāriet, tā būtiski ietekmē darbaspējas, traucē koncentrēties, pazemina produktivitāti, un vidēji smagos vai smagos gadījumos bez medikamentu terapijas neiztikt.

Otra būtiska problēma, kas cilvēkiem liedz meklēt palīdzību, ir nevēlēšanās, lai viņus uzskata par ”psihiem”, kā to mēdz dēvēt.

Depresija ietekmē fizisko pašsajūtu, cilvēkam var būt nespēks, miega traucējumi, locītavu sāpes, apetītes zudums, bet viņš ir gatavs atrast jebkādu fizisku ieganstu, lai tikai nebūtu jāatzīst, ka problēmas sakne meklējama psihiskajā veselībā.

Īpaši tas sakāms par vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņiem vienmēr jābūt stipriem un vareniem, sevišķi tad, ja depresija piemeklē pirmoreiz. Viņi jūtas kā lūzeri, kas nespēj paveikt savu darbu, – un nespēj jau arī, taču tam nav nekāda sakara ar slinkumu vai neizdarību.

Cilvēki paši nesaprot, kas ar viņiem notiek, un, ja blakus nav neviena, kurš pamudinātu meklēt palīdzību, depresija tiek ielaista un sasniedz smagu formu. Rezultātā – 85% pašnāvību Latvijā izdara vīrieši.

Līdz šim neatrisināta problēma ir datu uzskaite par psihiatrijas pacientiem. Tā cilvēkus biedē, jo nonākšana depresijas pacientu reģistrā nozīmē vairākus ierobežojumus, piemēram, liegumu iegūt ieroča nēsāšanas vai glabāšanas atļauju, kas varbūt skar nelielu sabiedrības daļu, vai saņemt autovadītāja apliecību, kas jau daudzus padara domīgus.

No vienas puses, tas tiek darīts sabiedrības drošības vārdā, lai izvairītos no situācijām, kad cilvēks, kuram ir depresija un domas par pašnāvību, paķer sev līdzi nāvē vēl dažus. No otras puses, ja tas attur cilvēkus no palīdzības meklēšanas, vajadzētu izvērtēt, vai labi domātais nepanāk pretēju efektu un vai nebūtu vērtīgāk, ja cilvēks saņemtu nepieciešamo ārstēšanu un atgrieztos normālā dzīvē ar visām pielaidēm, atļaujām utt., nevis slēptos un ciestu.

– Vai iemesls nav arī kauns iet pie psihiatra, nespēja savu depresiju atzīt par ārstējamu?

– Nevar izslēgt arī aizspriedumus pret psihiatriju kā tādu, un te diemžēl jāteic, ka sabiedrībā ir dzīva sāpīga vēsturiskā atmiņa par padomju laikiem, kad psihiatrija saistījās ar politiski motivētu ieslodzījumu un represīvām metodēm.

Tomēr psihiatrija tagad ir mainījusies, attīstījusies, tāpat veidojas arvien vairāk ambulatoro dienas centru, kur cilvēks var saņemt dažādu speciālistu palīdzību un vakarā mierīgi doties mājās.

Mums diemžēl nav precīzas uzskaites, cik cilvēku izdodas atturēt no pašnāvības, jo ne visi atklāj, ka par to domā. Ja cilvēks sāk par to runāt, risks, ka viņš to izdarīs, jau būtiski samazinās. Taču vislabāk būtu tiktāl nenonākt.

60–70% depresijas gadījumu var izārstēt, pārējos gadījumos var uzlabot pacienta stāvokli, lai cilvēks labi justos un dzīvotu kvalitatīvu dzīvi, pat ja tas nozīmē regulāras konsultācijas pie ārsta un ilgstošu medikamentu lietošanu.