Lieldienas ir Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētki. Un tas ir pats svarīgākais. Jēzus Kristus, kurš tika sists krustā un nomira, šajā laikā augšāmcēlās. Un mēs svinam Kristus uzvaru pār nāvi.

Kristīgajai pasaulei šai dienai ir ļoti daudz tradīciju. Viena no senākajām un pazīstamākajām tradīcijām Lieldienās ir sestdienas dievkalpojums – nakts Liturģija. Tā ir uguns svētīšana, viss notiek naktī. Ir vairāki lasījumi no Bībeles.

Runājot par liturģiskām tradīcijām, būtiski ir arī tas, ka Svētā Mise notiek agrāk – sestdienā. Vispirms cilvēki pulcējas pie Kristus kapa, kas ir tukšs. Tas nozīmē, ka tajā nav vairs mirušā Jēzus. Tādēļ pulcējamies pie tukšā kapa, lai dotos gājienā jeb procesijā ārpus baznīcas, lai pasludinātu, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Un tad atgriežamies baznīcā un svinam to.

Tradīcija ir arī tā, ka šur tur baznīcās tiek izvietots tā saucamais Kristus kaps. Tiek attēlots kaps, māksliniekiem ir iespēja veidot to katru gadu citādāk.

Vēl viena tradīcija ir Lieldienu svētīšana, kas pārsvarā notiek sestdienā, bet ir arī svētdienā. Cilvēki svētī produktus un ēdienu, lai Lieldienu pusdienās būtu svētīts ēdiens.

Nedrīkst nepieminēt to, ka pirms Lieldienām ir virkne rituālu. Sākas ar laika posmu, ko saucam par Lielo Gavēni. Viss sākas Pelnu trešdienā, kam seko sešas svētdienas. Sestā svētdiena ir tā saucamā Pūpolu svētdiena jeb īstajā vārdā – Palmu svētdiena. Šī svētdiena atgādina mums Jēzus Svinīgo ienākšanu Jeruzālemē, kad ļaudis slavēja un godināja viņu, saucot par Kristus karali, Dāvida dēlu.

Ar Pūpolu svētdienu sākas Lieldienu jeb Klusā nedēļa. Šajā laikā īpaša doma ir par dienām, kas sākas ar ceturtdienu – Zaļo Ceturtdienu. Vispirms rīta pusē katoliskajai baznīcai ir īpaša Liturģija katedrālē, kur ar bīskapu visi garīdznieki aicināti piedalīties.

Bet Zaļās Ceturtdienas vakarā sākas laika posms, ko latīņu valodā sauca ”sacrum tridum”, ko sauc arī par trim svētām dienām un kas atgādina mums vispirms par Jēzus pēdējām vakariņām ceturtdienas vakarā, lūgšanu un apcietināšanu.

Turpinājums ir Lielajā Piektdienā, kad pieminam Kristus ciešanas, Krusta ceļu un nāvi, kā arī apbedīšanu.

Seko Klusā Sestdiena, kad daudzi cilvēki pulcējas privātās lūgšanās pie Kristus kapa. Tāpat šajā dienā tiek svētīti Lieldienu ēdieni.

Un tad seko Lieldienu svētdiena, kad svinīgi priecājamies un pasludinām pasaulei, ka Jēzus Kristus ir augšām cēlies. Tieši tas arī ir laika posms ”tridum sacrum” – no ceturtdienas vakara līdz Lieldienām.

Laika gaitā saplūdušas kristīgās un pagāniskās tradīcijas, kas saistās ar Lieldienām. Nekristīgajā pasaulē Lieldienu tradīcijas saistītas ar dabu, pavasara atnākšanu. Apmēram jau tradīcijas sakrīt.

Kristiešu Lieldienām ir noteikts laiks, kad tās svinēt. Tās vienmēr ir pirmajā svētdienā pēc pavasara pirmā pilnmēness. Bet ne konkrētā datumā. Un tieši tāpēc ir lielā starpība, kas var būt pat mēnesis. Proti, šogad Lieldienas ir samērā agri, bet var gadīties, ka Lieldienas ir aprīļa beigās.

Pūpoli Latvijā ir viens no Lieldienu simboliem. Tie ir skaisti zariņi, kas atgādina zarus, ko cilvēki salasīja un kaisīja Jēzum priekšā, kad viņš ar ēzelīti iejāja Jeruzālemē. 

Savukārt ola ir dzīvības simbols. Un tieši norāda uz Jēzu Kristu, kas ir dzīvības avots, mūžīgās dzīvības kults.

Es ieteiktu Lieldienās doties uz baznīcu. Vienmēr aicinu to darīt. Un ne tikai Lieldienās, bet arī pirms tam – ceturtdienas vakarā, piektdienā un arī ikdienā. Lai izietu visu posmu, ne tikai sagaidītu saldo ēdienu.

Jo pēc baznīcas jau vienmēr paliek laiks, lai svinētu ar draugiem un ģimeni. Abi viens otru atbalsta, nevis viens otru izslēdz! Un noteikti viens otru neaizvieto. Proti, baznīca neaizvieto svinēšanu mājās ar ģimeni, savukārt svinības šaurā lokā neaizvieto došanos uz baznīcu.