Nomātā strūklaku sistēma, kuru izmantoja gaismas pastaigā, ir mobila, to ir relatīvi viegli montēt un demontēt, arī pārvest.

Vai tieši šāda sistēma būtu izmantojama ilgtermiņā – jā, droši vien tas tā varētu palikt vai nu vasaras mēnešos, vai arī varētu darboties vairākus gadus, jo ir dabisks ūdens resurss.

Taču, runājot par ilgāku termiņu, tas ir sarežģītāk.

Jo, uzstādot strūklakas uz pieciem vakariem martā, ir skaidrs, ka šajā laikā kanālā nav ne laivu, ne kuģīšu kustības, kas ir ļoti atvieglojoši un samērā vienkārši – uzstāda, ieslēdz, un ir skatāms.

Vasarā jau ir jāveido drošāka pontonu sistēma, lai strūklakām nevarētu uzdurties ar peldlīdzekļiem, arī enkurošanas lietas būtu komplicētākas.

Izdarāms tas, protams, ir. Taču izmaksas vienmēr ir tās, pret ko jebkas vai nu notiek, vai atduras.

Strūklaku sistēma uz pieciem vakariem izmaksāja aptuveni 13 tūkstošus eiro ar PVN.

Skaidrs, ka ilgākam periodam nenotiktu kalkulācija matemātiskā progresijā, tas būtu lētāk.

Zinot, ka pastāv interese par potenciāli skatāmām strūklakām, esmu par to ierunājies, taču vispirms ir jāveic aprēķini, cik tas varētu maksāt.

Strūklaku piegādātāji ir ieinteresēti bāzēt strūklaku sistēmu ilgtermiņā skaistā pilsētā, kas var būt arī Liepāja.

Ar modulāru strūklaku sistēmu iespējas ir plašas, tām ir dažāda jauda, tās var uzstādīt dažādos izvietojumos, pielāgojot videi.

Naudas piesaistes jautājums ir izaicinošs. Vajadzīgi palieli līdzekļi. Negribu būt skeptiķis, bet, zinu, ka pūļa finansējums, mecenātisms un liela apjoma atbalsta summas Latvijā tomēr nav ļoti ierasta prakse.

Sponsoru un ziedojumu piesaistei drīzāk atbilst ne pašvaldība, bet, piemēram, nodibinājums “Liepāja 2027”, taču negribētos tam uzkraut pilsētā izvietotas strūklakas tikai tāpēc, ka tas juridiski var “iziet cauri”.

Nauris Lazdāns, Liepājas Kultūras pārvaldes vadītāja vietnieks