Esmu novērojusi, ka, ejot pa parku, cilvēki uz kokiem tikpat kā neskatās. Bet šī vieta mīļa, varbūt pat neapzinoties, tieši brīnišķīgo, veldzējošo koku dēļ. Arī uzņēmējiem patīk: visiem klientiem patiks parkā!

Viena jauna ēka (vai sporta laukums, vai sporta trase), otra, trešā. Katra prasa pa kokam, pa kokam. Vēl daži nokalst pēc būvniecības, kā dižā apse ”Pūtvējiņu” priekšā.

Kurš noteiks robežu, kad tīkamā vieta būs zaudējusi jaukumu, jo izrādīsies, ka te taču ir palicis pavisam pliks!

Jūrmalas parka rotaļlaukums jau tagad bez ēnas. Bērni tajā ir kā uz pannas.

Pretruna starp kokiem un būvniecību ir mūžīga. Cilvēciskas būtnes kā dabas daļas instinkts aicinās kokus saglabāt, tie ir mūsu patvērums, varbūt šī izjūta glabājas sirds un dvēseles dziļumos no aizlaikiem, jo Latvija ir mežu zeme.

Tie, kuri vēlas kaut ko būvēt, ieviest jaunus projektus, man ir teikuši ne reizi vien, ka sabiedriskās apspriešanas kavē attīstību, jo tauta kliedz: rokas nost no kokiem!

Ja vienmēr klausītu šim ”nē”, neko nekur neuzbūvētu.

Redzam, kā mums Liepājā ar apstādījumiem iet. Droši vien uzņēmējam liks nocirstos kokus kompensēt. Bet, skat, Apšu ielas piemērs ir kliedzošs! Nupat izsludināta sabiedriskā apspriešana par pavisam jaunu kociņu likvidāciju: Apšu ielu rekonstruēja nesen un ielas malā iestādīja apses, droši vien arī ”kompensējot” kādu citu koku izzāģēšanu.

Aprit vienpadsmit gadu, un tagad, kāds pārsteigums – Apstādījumu komisija konstatē, ka apse ir ļoti strauji augošs koks, bojā trotuāru, šajā vēsturiskajā un pašaurajā ielā tai nav vietas!

Protams, nav! Jebkurš būvnieks un dendrologs pateiks, tik tuvu ēkām kokus ar plašu sakņu sistēmu stādīt nedrīkst.

Izšķērdēta publiska nauda, un to tērēs vēlreiz, jaunos kokus iznīcinot.

Šādu un līdzīgu gadījumu dēļ daudzos liepājniekos ir neuzticība pret jebkādiem zāģēšanas plāniem. Atcerēsimies vēl kaut vai tikai Brīvības ielu, kur ”kompensēti” iestādītie mitrumu mīlošie melnalkšņi nīkst sausumā starp ietvi un brauktuvi, bet daudz jauno kļaviņu nokalta neatbilstošu apstākļu dēļ.

Vienlaikus skaidrs: mēs visi vēlamies ūdensvadu, apkuri, kanalizāciju, ir vajadzīgi elektrības kabeļi, gāzes vads, ar inženierkomunikācijām ir pilna ielu pazeme. Neglābjami ļoti daudziem kokiem nākas atkāpties, jo saknes ar caurulēm un ēku pamatiem nesadzīvo. Tādēļ jo uzmanīgāk jāsaudzē koki pilsētas zaļajā teritorijā.

Jā, likums neliedz īpašos, sabiedrībai svarīgos gadījumos (un ar šiem vārdiem, protams, ir lieliska iespēja manipulēt), dižkoku nocirst, kā tas ir pie peldiestādes.

Bet likums arī neaizliedz meklēt saudzējošu iespēju.

Pasūtītājs un arhitekts iet ceļu, kāds tiem izdevīgāks, lai vienkāršāk un lētāk tiktu pie iecerētā rezultāta. Dabas aizsardzības pārvalde konkrēto trauslo vītolu vērtējusi un sākotnēji lēmusi, ka tas ir vesels un jāsaglabā, tad arī man ir viegli domāt, ka vītols ir saudzējams.

Arhitekts Andris Kokins teicis, ka Zvejnieku aleja 2, kur projektē stāvvietu sanatorijas klientu mašīnām, ir ”Dieva aizmirsta teritorija”. Tas nav arguments. Šī tik un tā ir pilsētas zaļā teritorija, jūrai un parkam blakus.

Ja koki mazvērtīgi, to vietā var stādīt labākus, te saknes neurbtos ne māju pamatos, ne pazemes caurulēs. Turpretī aizvien vairāk stāvvietu būs tikai magnēts aizvien lielākai netīkamai autojūrai un putekļiem pie parka.

Es vēlētos, lai pašvaldība šeit pilnībā mainītu attieksmi pret stāvvietām: atļautu tās invalīdu un senioru mašīnām, bet pārējiem ļautu piebraukt, izkāpt un aizbraukt. Jaunus stāvlaukumus 500 metrus no krasta neveidot vispār. Ak, ko nu!

Pašvaldībai jau salīgts ar uzņēmumu, ka stāvvieta būs, vēl pirms kaut kādām formālām sabiedriskajām apspriešanām!

Nora Driķe, žurnāliste, liepājniece