Cilvēkiem pašiem ir ļoti jārūpējas par savas valodas tīrību un skaidrību. Tīras valodas nosargāšana ir kultūras un nacionālās pašapziņas jautājums, tāpēc sava valoda mums ir jāceļ godā. Tā ir jāsargā, jo tā ir viena no senākajām valodām, kas mums indoeiropiešu valodu saimē ir. Pašiem jau vien būs sava valoda jākopj, jāauklē un jālolo, cits neviens to nedarīs.

Visvairāk traucē tas, ka bieži kāds saka, ka latviešu valoda ir maza un tai ir zema tirgus vērtība.

Valodas vērtību mēs radām paši, un, ja mēs savu valodu godājam un attīstām, tad tai būs vērtība.

Mēs, protams, nevaram sacensties ar ķīniešu valodas runātāju skaitu, un tas jau arī nav vajadzīgs.

Tam skaitam, kas mums ir, nevaram teikt, ka mēs nerunāsim latviešu valodā, tāpēc ka tā, lūk, varbūt nav populāra vai tajā neko nevar pateikt. Mēs daudz varam pateikt, tas vienkārši ir pašapziņas jautājums.

Valoda mums ir jākopj apzināti. Ikdienā mēs valodu varam nosargāt, nelietojot dažādus populārus svešvārdus, kas būtībā nepasaka neko.

Cilvēki bieži mēģina izlikties, ka ir ļoti gudri, izmantojot, piemēram, vārdu “ekselence”. Būtībā “ekselencei” ir pilnīgi cita nozīme – tas ir karaļa vai kādas citas augstdzimušas personas tituls. Šādi izmantojot atsevišķus vārdus, tie muļķīgi skan.

Katram individuāli ir jākopj savas valodas tīrība. To var panākt ar lasīšanu un labas literatūras lasīšanu, sevišķi jau ar latviešu literatūras klasiķu darbiem.

Tāpat ir jāizvairās no nevēlamu barbarismu lietojuma.

Publiskajā telpā – gan televīzijā, gan radio intervijās – ļoti bieži dzirdami nepareizi izmantoti vārdi, izteicieni vai teikumu konstrukcijas, kuras ar laiku it kā leģitimizējas. Konstrukcijas it kā iegūst likumīgu pamatu, lai gan patiesībā tur nekāda likumīga pamata nav – tie vienkārši ir bieži nepareizi lietoti vārdi.

Mēs redzam, ka to biežā lietojuma dēļ tie vairs netiek izjusti kā svešinieki, tāpēc publiskajā telpā ļoti jāuzmanās ar valodas lietojumu. Ja mēs turpināsim valodu izmantot nepareizi, tad pieradīsim un tas tā arī paliks.

Cilvēki nepietiekami seko līdzi savai valodai. Ir kļūdas, kuras tiek pieļautas nezināšanas dēļ, un tās var novērst. Vēl ir kļūdas, kuras rodas paviršības un vienaldzīgas attieksmes dēļ. Ar šādām kļūdām ir grūtāk cīnīties, un tās ir grūtāk izskaužamas. Šīs kļūdas var labot tikai tad, ja cilvēks apzinās, ka valodu lieto nepareizi.

Mūsu sarunbiedra valodas kļūdas ir jālabo, un viņam var aizrādīt, bet jāskatās, vai mēs šo cilvēku nenovedam līdz nervu sabrukumam, jo šāda labošana var kļūt apnicīga.

Tomēr pēc aizrādīšanas pastāv iespēja, ka otrs cilvēks sāks valodu lietot pareizi.

Cilvēkiem būtu arī vairāk jāraksta. Kad cilvēks pats raksta, tad viņš valodu lieto apzinātāk un, cerams, pareizāk. Kļūdas, protams, arī rakstot var būt grūti izkontrolēt, bet tad cilvēks vismaz sastopas ar interpunkcijas likumiem, kuri ir jāievēro.

Pasaules diktāts latviešu valodā ir labs veids, kā popularizēt valodu, un rakstīšana katram dod labumu. Man gan ir lielas šaubas, vai ar šo mēs varam palīdzēt uzlabot valodas lietojumu, bet tas ir solītis nosargāšanas virzienā.

Normunds Dzintars, latviešu valodas un literatūras skolotājs Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā