Otrdiena, 7. februāra Ričards, Rihards, Nelda
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Normunds Vārpa: Jo labāk bērns būs sagatavojies, jo mazāk traumu būs

Izskanējusi vēsts par pirmo tiesas spriedumu Latvijā par labu kādam jaunajam hokejistam, kurš pirms vairākiem gadiem pārmērīgas slodzes sportā un nepareizas veselības kontroles dēļ piedzīvoja smagas sekas uz mūžu. Kāda ir sporta treneru izpratne par bērniem piemērotu slodzi?

Normunds Vārpa: Jo labāk bērns būs sagatavojies, jo mazāk traumu būs
Foto: no personīga arhīva
16.11.2022 06:00

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

Intervija ar vispārīgās sagatavotības treneri, LOC Sporta veselības centra speciālistu Normundu Vārpu.

Esat strādājis pie doktora darba par slodžu pielāgošanu un daudz nodarbojaties ar to arī ikdienā. Kādi ir jūsu novērojumi – vai treneri saprot slodzes piemērotību?

– Sabiedrībā uzvirmojot diskusijām par treniņu slodzi, jāņem vērā būtisks faktors. Treniņos neder domāšanas veids “jo vairāk, jo labāk”. Ir jāmāk trenēt – nevajag likt darīt vairāk, bet gudrāk.

Viens no maniem tiešajiem pienākumiem ir izglītojošais darbs ar treneriem. Stāstu viņiem, kā rīkoties dažādās situācijās.

Svarīgākais, lai bērns iegūtu un treneris varētu viņam iedot maksimālo, ko vēlas, sadarbības trijstūrī – vecāks, bērns un treneris – ir jāsaņem maksimāli daudz informācijas.

Vispār Latvijā MK noteikumi un citi normatīvie akti un likumi, kas attiecas uz sportu, ir diezgan nesakārtoti, daudz kas ir atstāts uz sporta veidu federāciju pleciem.

Piemēram, noteikumi bērniem par paaugstinātu fizisko slodzi – jau pašas federācijas nosaka šīs te prasības, lai bērns tiktu pārcelts no mācību treniņu grupām (MT) jeb, piemēram, no MT1 uz MT2 grupu un tā tālāk. Tie paredz, ka katru gadu ir jāizpilda noteikti fiziskie kontrolnormatīvi vai jāpiedalās sacensībās.

2006. gadā, kad iestājos augstskolā, jau par to runāja, ka mums nav nepieciešama šī agrīnā specializācija. Tagad lielās sporta federācijas par to runā.

Ja treneris pasaka, ka pievērsīs uzmanību tikai vispārējai fiziskajai sagatavotībai un nedos slodzes neatkarīgi no sporta veida, tad viņam atkal jārēķinās ar to, ka viņš, piemēram, futbolā no MT2 grupas uz MT3 grupu nevar tikt, ja sportists nav piedalījies čempionātā Latvijā.

Ir sporta veidi, kur jāizpilda normatīvi un/vai jāpiedalās čempionātā, tad tai pašā futbolā ir šis “un” – gan, gan. Tas būtu jānovērš, ja vēlamies ko mainīt.

Tāpat atsevišķi jārunā par bērniem, kuriem ir paaugstināta fiziskā sporta slodze, un bērniem, kuri ir sportisti un piedalās sacensībās.

Ja bērns izvēlas iet sporta skolā, viņam ir jāsaņem ģimenes ārsta atļauja par piedalīšanos fiziskajās aktivitātēs. Bet, ja viņš piedalās sacensībās, viņš automātiski ir kļuvis par sportistu.

Sportistiem veselības pārbaudes drīkst veikt tikai sporta ārsts. Arī te sistēmā ir nepilnības.

Vai vecāki prot izvērtēt, kas viņu bērnam, kas nodarbojas ar sportu, ir piemērots vai nav?

– Protams, lielākā daļa vecāku grib piepildīt savas ambīcijas un dzen bērnus uz priekšu! Ir vecāki, kuri saprot, ka nepieciešama vispārēja fiziskā sagatavotība, un bērnus ved uz treniņiem.

Nav līdz galam sakārtots, ka neviens īsti nav uzņēmies atbildību par kopējo slodzes lielumu, ko sportā saucam par apjomu.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) vai Amerikas Sporta ārstu asociācija iesaka: tik, cik gadu bērnam vai jaunietim, tik stundas nedēļā nepieciešams fiziski kustēties. Ja septiņgadīgs bērns, ne vairāk kā septiņas stundas.

PVO – stundu dienā ir jākustas, iekļaujot spēka un izturības vingrinājumus. Nu labi, mēs to tā gribam, bet kas saskaita kopā tās kopējās stundas?

Ja vecāks apzinās, kad seko līdzi bērna slodzei, tad bērns var iet un darīt daudz un dažādus sporta veidus plus vēl trenēt fizisko sagatavotību – tas ir ļoti labi. Bet pamatjautājums – vai visos sporta veidos, kuros šis viens bērns trenējas, viņš netiek gatavots par čempionu? No viņa tad tiek prasīts vairāk, nekā veselība spēj izturēt.

Viņš 14 gados jau ir talantīgs un spēlē sporta spēlēs pie vecākas grupas, taču noplīst, jo iedzīvojas traumās pārslodzes dēļ.

Un vēl trenējas citos sporta veidos, kur varbūt prasības un treniņi atšķiras. Ambīcijas ir, vecāks redz, treneris redz, ka bērns ņem to pretim, bet vai kāds redz, ka viņam tiek nosvilināta centrālā nervu sistēma, kas ir pārslogota.

Īpaši pubertātes vecumā bērns fiziski spēj atjaunoties pie pilnvērtīgas atpūtas un uztura, bet centrālā nervu sistēma jeb galva neatjaunojas, jo impulsi kavējas.

Jābūt sakārtotai kontrolei – lai nav par daudz, jāsaprot, vai viņš būs sportists vai kustēsies savam priekam.

Esmu dzirdējusi arī, ka vecāki, pat saskatījuši sava bērna nogurumu, nepasaka to trenerim. Vai treneri bieži novēro savu audzēkņu veselības problēmas?

– Vienā kongresā kardiologs Andrejs Ērglis runāja, ka ir arvien vairāk pārslodzes sporta jomā. Man vairāk ir bijusi darīšana ar labākajiem sportistiem, kas nāk uz mūsu Sporta veselības centru un testējas. Sporta ārsts skatās šos rezultātus.

Tendence nav liela, bet kardiogrammās ierauga problēmas sirdij vai ja nenotiek atjaunošanās procesi. Tie ir pirmie signāli, kad jaunietis jānosūta pie ģimenes ārsta vai citām padziļinātām apskates procedūrām.

Ir arī traumas – fiziskais ķermenis netur, un tas ir atkarīgs no vispārējās fiziskās sagatavotības. Ir problēmas ar balsta kustību sistēmu.

Futbolistiem, hokejistiem ir problēmas ar gūžām, cirkšņiem, vieglatlētiem – ar pēdām, kājām, basketbolistiem – ar mugurām.

Jāatceras – jo labāk bērns ir sagatavojies vispusīgi, jo mazāk traumu būs tad, kad viņš sportā jau būs iegājies.

Jo vispusīgāk bērns vai jaunietis, kurš sporto, būs sagatavots, jo viņam mazāk parādīsies un izpaudīsies citas veselības problēmas, un viņš iemācīsies ar tām sadzīvot, jo ar sportu nodarbosies. Viņš iemācīsies pārzināt ķermeni un organisma reakcijas.

Bieži ir tā, ka trūkst pamatprasmju, kas attiecas uz fizisko sagatavotību sportā, – skriešana, lēkšana, rāpošana, kūleņu mešana. Šīs prasmes attīstās ģimenē. Mums arī vecākiem ir jādod šī informācija, kādu dodam treneriem.

Ir vieni vecāki, kuri ir ar lielām ambīcijām un tendēti uz sasniegumiem, citi – vienkārši grib, lai bērns sporto. Te ir tā atšķirība – sports un interešu izglītība.

Ja viņš iet sporta skolā un sasniedz attiecīgu līmeni, viņš saņem diplomu par pabeigtu skolu un atsevišķās valstīs var strādāt par sporta treneri. Taču ir bērni, kuri arī spēlē flautu un vienkārši bez tā vēl vēlas iet pasportot, pakustēties, bet vienlaikus viņš tiek gatavots par sportistu.

Uzskatu, ka līdz 10 gadu vecumam vajadzētu maksimālo ieguldīt visiem tieši fiziskajā sagatavotībā neatkarīgi no sporta veida, ja vienīgi tehnisko izpildījumu.

Piemēram, Norvēģijā, kas tiek minēta kā labais piemērs, sporta izglītības jomā neko nedarīs, kas nav pētījumos balstīts. Tur līdz 14 gadiem maksimāli visi dara visu ar smaidu uz lūpām un izaug olimpiskie čempioni, kurus sagatavo par profesionāļiem no 14 līdz 18, pat 20 gadu vecumam, kad jau pamats ir ielikts.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz