Esiet prātīgi un apzinīgi, pat ja neesat tādi, vismaz padomājiet, ka par kūlas dedzināšanu draud sods. Un diezgan liels. Man kā liepājniekam vairāk gribētos apelēt tieši pie mūsu vietējo cilvēku sirdsapziņas. Kurzemei ir raksturīgi, ka bieži vien vēja virziens ir mainīgs, tāpēc sākotnēji šķietami nevainīgs kūlas ugunsgrēks it kā ierobežotā teritorijā ātri vien var pāraugt plašā degšanā un tālāk jau izraisīt meža vai purva degšanu, kā arī nodarīt lielu postu īpašumiem – visbiežāk lauku viensētām –, kā arī pašu cilvēku dzīvībai un veselībai. Šī iemesla dēļ lauku māju īpašniekiem ļoti ieteicami būtu sakopt mājas apkārtni vismaz desmit metru attālumā no ēkām, kas ievērojami mazinātu risku liesmām no pērnās zāles pārmesties uz būvēm.

Pamanot kādus aizdomīgus jauniešus staigājam pa šādām teritorijām, es ieteiktu nekavējoties ziņot par to Valsts policijai, jo

noķert kūlas dedzinātājus bez sabiedrības līdzdalības ir ļoti sarežģīti.

Pats galvenais, ko gribētos pateikt, – kūlas ugunsgrēku sekas nekad nav prognozējamas, tāpēc es ieteiktu divreiz, trīsreiz un pat piecreiz apdomāt, pirms uzšķilt to sērkociņu, jo var ciest gan pats dedzinātājs, gan viņa tuvinieki. Plus vēl jāatceras, ka dzīvnieku un augu pasaules bioloģiskā daudzveidība nav pasargāta, dzīvnieks jau nekad nevar iepriekš paredzēt, kad kaut kas aizdegsies, un viņam nav, kur aizskriet un paslēpties. Un kas ir īpaši būtiski Kurzemei – laikapstākļi šeit ir siltāki, un, ja dziļāk Latvijā ir sniegs, tad pie mums kādu 30 kilometru attālumā no jūras tas ir daudz retāk vai arī nav vispār nemaz. Un pirmie gājputni, kas pavasaros atgriežas, ligzdo tieši mūsu pusē, turklāt daudzi no viņiem – niedrēs pie ūdenskrātuvēm. Un, ja kādam niez rokas šīm niedrēm pielaist uguni, var aiziet bojā gan putni, gan viņu mazuļi.

Iestājoties siltākam laikam, cilvēkiem brīvdienās gribas izbraukt pie dabas, pie ūdenskrātuvēm, uz kādām dabas takām, pie jūras – šīs vietas ir grūtāk sakopjamas, un, ja vēl kādam sagribas iekurt ugunskuru vai arī grilēt gaļu, pietiek jau ar vienu dzirksteli, kaut vai ar zemē nomestu izsmēķi, lai tas novestu pie lielas nelaimes. Un šo lokālo piekrastes faktoru apliecina arī statistika – ja līdz šim šopavasar Latvijā ir bijuši 40 kūlas ugunsgrēki, tad 15 no tiem – šeit, Kurzemē. Un tā ir vairāk nekā trešdaļa…

Manā praksē, kad vēl pats braucu uz izsaukumiem, ir paveicies, ka pirmie vienmēr notikuma vietā ir bijuši apzinīgi iedzīvotāji – vienmēr, kad ir braukts dzēst kūlu, šie ugunsgrēki bijuši apdzēsti jau pirms mūsu ierašanās. Tomēr es ieteiktu, pirms pašam ķerties pie cīņas ar uguni, izvērtēt savas spējas un veselības stāvokli, jo reizumis ir tomēr vērts nogaidīt, līdz ierodas profesionāļi un padara šo darbu. Un visbeidzot nemazsvarīgs fakts – ja ir izsaukumi uz kūlas ugunsgrēkiem un, nedod Dievs, varbūt pat uz vairākiem vienlaikus, tad – ja tas notiek kaut kur ārpus apdzīvotām vietām, ierašanās laiks noteikti būs trīs līdz četras reizes ilgāks nekā pilsētā. Mūsu parastais standarts pēc izsaukuma saņemšanas ir ierašanās notikuma vietā aptuveni astoņu minūšu laikā, taču aizbraukt uz laukiem – tas lielā attāluma dēļ var prasīt pusstundu un pat vairāk.

Oļģerts Smalkais, VUGD Kurzemes brigādes komandiera vietnieks