Intervija ar koncertzāles “Lielais dzintars” māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi.

– Lūdzu, ieskicējiet, kāda būs šī sezona “Lielajā dzintarā”. Ko kultūrmīļiem gaidīt – jaunu, neparastu vai tomēr pārbaudītas vērtības?

– Ejot tradicionālu ceļu un rīkojot visplašākā spektra koncertus lielajā zālē un kamerzālē, mēs tiecamies ik notikumu veidot un slavēt kā unikālu.

Tas nozīmē, ka būs neaizmirstami pasaules mūzikas, kamermūzikas un simfoniskās mūzikas koncerti, kur tādas īpašas virsotnes izcelt ir neiespējami, jo it visā mēs aicinām novērtēt kvalitāti un potenciālu atstāt spēcīgu māksliniecisku nospiedumu dvēselē.

Ja tomēr ko īpaši gribas izcelt, aicinu pievērst uzmanību 14. decembra simfoniskās mūzikas koncertam, kurā skanēs Onegēra ģeniālā “Ziemassvētku kantāte” ar iemīļotu melodiju himnisku citēšanu, Georgija Osokina solokoncertam janvārī, iespējai satikt pasaulē pieprasīto klasiskās, tehnomūzikas un elektronikas meistaru Kristiānu Lefleru martā – Liepājas 400. jubilejas mēnesī –, Dienviditālijas trio koncertam ar fantastisku Vidusjūras reģiona mūziku aprīlī un slavenajam senās mūzikas orķestrim “Il pomo d’oro”, kas pie mums brauks maijā ar pazīstamo čellistu Džovanni Sollimu, Vivaldi koncerta rekonstrukciju un Kipras tautasmūzikas motīviem.

– Kultūrvietu Liepājā netrūkst. Kā sastādāt programmu koncertzālei? Vai skatāties, ko citi iecerējuši?

– Konkurence strauji aug, un mākslas Latvijā ir daudz. Atliek vienīgi cerēt, ka atradīsim pareizākos vārdus un iedvesmojošākos attēlus, lai “Lielais dzintars” būtu iespējami iekārots koncertu cienītāju nams.

Un, jā, mēs rūpīgi studējam, ko iecerējis Liepājas Simfoniskais orķestris, un ar lielu interesi skatāmies, kas ir citu koncertrīkotāju afišā.

– Kādas ir “Lielā dzintara” priekšrocības attiecībā pret citām kultūrvietām, un kādi ir lielākie izaicinājumi vai grūtības?

– Maz ko zinu par citu kultūrvietu darbinieku komandām, toties zinu, ka “Lielā dzintara” kolēģe Elīna ir izveidojusi supersaliedētu klientu apkalpošanas komandu, kas darbojas nevainojami; projektu daļas pārstāves Ieva un Liene teicami zina, kas darāms, lai padarītu māksliniekiem uzturēšanos mūsu namā ērtu un neaizmirstamu; visu tehnisko darbinieku pašaizliedzīgums ir vienkārši apbrīnojams, un tad jau atliek tikai izvēlēties pareizo mākslu, ko piedāvāt mūsu klausītājiem un skatītājiem.

– Nākamgad koncertzālei apritēs desmit gadi. Vai arī saturā tas būs manāms?

– Jubileju sākam pamazām daudzināt jau tagad, bet lielā svinēšana tomēr būs 2025. gada rudenī.

– Cik bieži nākas dzirdēt, ka kāds “Lielajā dzintarā” viesojas pirmo reizi?

– Ir vienmēr liels prieks dzirdēt šo teikumu: “”Lielajā dzintarā” esmu pirmoreiz!”

Šajā sakarā bijuši arī lieli pārsteigumi: “Kā, tu tiešām līdz šim ne reizi?!”.

Biežums? Gandrīz vai pēc katra otrā koncerta, cik nu sanācis aprunāties ar klausītājiem.

Tomēr joprojām ir sajūta, ka Liepājā ir veseli namu kvartāli, kur dzīvo tie, kas pat nenojauš, ka mūsu namā notiek lieliskas lietas.

– Raksturojiet, kāds ir tipiskais koncertzāles apmeklētājs?

– Laimīgā kārtā mums nav tipiskā apmeklētāja. Uz dažādām programmām nāk dažādi cilvēki, bet ir vairāki tādi, bez kuriem koncerts vispār nav iedomājams. “Ā, tu atnāci?” – tad viss kārtībā, varam sākt.

Ar lielu interesi vienmēr aplūkoju mūsu koncertu apmeklētājus; ar prieku novērtēju, ka daudzi stipri piedomājuši, kā apģērbties, lai koncerts būtu īpašs notikums; ar zināmu pārsteigumu ievēroju, ka “Lielajā dzintarā” ir simpātiski proporcionāla dzimumu attiecība, protiet, liekas, ka ir daudz vairāk vīrieškārtas apmeklētāju nekā citās Latvijas koncertvietās.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.