Iespējams, daudzi nemaz nezina, kāpēc kalendārā 4.maijs ir atzīmēts ar sarkano krāsu, un to uztver kā vienkārši brīvdienu, sīkāk neiedziļinoties. Lai cik tas dīvaini nebūtu, tieši jaunāko laiku vēsturi mēs diemžēl piemirstam. Faktiski 4.maijs ir Latvijas Tautas frontes darbības kulminācija. Bet, būsim godīgi, lai tiktu līdz 4.maija deklarācijai, Latvijas Tautas fronte īstenoja ļoti daudz pasākumu, tāpēc to izraut no konteksta īsti nevar. Jāsaprot laikmets kopumā.

Sākotnēji Latvijas Tautas fronte bija sabiedriska organizācija, kas vēlāk pārtapa par politisku organizāciju un Augstākās padomes vēlēšanās ieguva divas trešdaļas no visām vietām. Līdz ar to tas ļāva Latvijai demokrātiskā veidā, nevardarbīgi pretojoties, atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Un, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi nozīmīgi – par to neesam izlējuši asinis, ja diemžēl neskaita barikāžu laiku.

Ar ko ir īpaša pati deklarācija? Ar to, ka pirmo reizi oficiāli Augstākā Padome, Latvijai vēl tobrīd atrodoties Padomju Savienības sastāvā, atklāti uzrakstīja un pauda viedokli – Latvija 1940.gada 14. un 15.jūlijā tika okupēta un ka vēlēšanas pēc tam bija tikai muļķības un Latvijas tautas maldināšana. Deklarācijas pirmajā daļā tiek runāts par okupācijas noziegumu pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem. Un tas bija ārkārtīgi nozīmīgi un svarīgi, – ka par to neklusējām un runājām.

Bet tajā pašā laikā jāatzīst, ka Latvijas Tautas frontei nebija ilgtermiņa plāna. Pieņemtā deklarācija – jā, tas bija sākotnējais ceļš, un nenoliedzami ārkārtīgi nozīmīgs. Tautas fronte rīkoja manifestācijas, ko saucam par dziesmoto revolūciju, Baltijas ceļu, kam sekoja maija deklarācija, barikāžu laiks. Tobrīd tauta bija ārkārtīgi vienota. Interesanti, vai arī šodien mēs būtu tik pat vienoti? Taču, atgriežoties pie Tautas frontes darbības, šķiet, ka organizācija nespēja atbildēt uz jautājumu, ko darīt tālāk, kad deklarācija tika pieņemta, Satversme atjaunota. Sekoja drūmie 90.gadi, – pārejas posms.

Katriem svētkiem ir sava identitāte: Lāčplēša dienai ir lāpu gājiens, sava īpašā programma ir arī 18.novembrim, 20.janvārim – ugunskuri, bet kas ir 4.maijam? Nekā. Bet arī šai dienai būtu vajadzīgs vienots koncepts, tiem jābūt svētkiem ar savu saturu. Bet te ir ļoti rūpīgi jāpārdomā kultūras programma, lai nebūtu banālais salūts vai kāds koncerts. Jo caur to atgādinām par konkrēto laiku, īpaši tas vajadzīgs jaunajai paaudzei, kas nav to piedzīvojusi.

Man ir žēl, ka šobrīd 4.maiju vairāk uztveram kā dienu, kad nav jāiet uz skolu vai darbu. Tam vajadzētu būt brīdim, kad pieminam, atceramies un godājam. Vēsturi ir ne tikai svarīgi zināt, bet arī kopt un veidot. Ja liekam akcentus, uzsvarus uz to, kāpēc ir šie svētki, tad varbūt arī sabiedrībā būtu cits noskaņojums. Diemžēl par 4.maiju nav nevienas dokumentālas filmas, tikai kādi fragmenti, ko arī saviem skolēniem, studentiem lekcijās rādu. Bet tā ir nesenā vēsture – pagājuši 26 gadi, tās dienas liecinieki ir vēl dzīvi, tādēļ jāsteidz to izmantot. Ar 4.maija un citu svētku starpniecību mēs varam veicināt jauno cilvēku piederības izjūtu savai valstij, sekmējot jauniešu izpratni par Latvijas vēstures veidošanos. Šajā aspektā nenoliedzami nozīmīgs arī audzināšanas faktors ģimenēs. Glabāsim, atcerēsimies, kopsim un veidosim savas valsts vēsturi.